✔️ Valsts ieņēmumu dienests (VID) nereti demonstrē agresīvu un ne vienmēr tiesiski pamatotu pieeju, vēršoties pret komercsabiedrību valdes locekļiem. Nesenais Latvijas Republikas Senāta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-753/2026, skaidri parāda, ka VID vēlme iekasēt nodokļu parādus par katru cenu nedrīkst pārkāpt likuma un loģikas robežas.

✔️ Konkrētajā lietā VID centās uzlikt par pienākumu bijušajam valdes loceklim atlīdzināt komercsabiedrības nokavētos nodokļu maksājumus. Būtiskākā un klaji absurdā nianse – dienests šo lēmumu pieņēma pēc tam, kad pati sabiedrība jau bija likvidēta un izslēgta no komercreģistra. Saskaroties ar to, ka tiesa šādu rīcību atzina par prettiesisku, VID mēģināja situāciju "glābt", aizbildināties ar Komerclikuma normām par uzņēmuma pāreju. Dienests argumentēja, ka uzņēmuma pāreja esot notikusi pirms sabiedrības likvidācijas. Tā rezultātā, dienesta ieskatā, komercsabiedrības vēlāka likvidācija nav izraisījusi parāda izbeigšanos, un tādējādi brīnumainā kārtā esot saglabājies pamats vērsties pret bijušo valdes locekli. Šāda likuma interpretācija liecina par iestādes vēlmi par katru cenu panākt fiskālo mērķu sasniegšanu, klaji ignorējot procesuālos un tiesiskos priekšnoteikumus.

✔️ Senāts pielika punktu šai VID patvaļai, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību. Tiesa norādīja uz būtiskām atšķirībām, kuras VID mēģināja ignorēt. Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.–62. pantam, procedūra pret valdes locekli ir īstenojama tikai laikā, kamēr attiecīgā juridiskā persona vēl pastāv. Kad komercsabiedrība kā tiesību subjekts vairs nepastāv, nodokļu parādu piedziņa no tās vairs nav iespējama. Ja ir notikusi uzņēmuma pāreja saskaņā ar Komerclikuma 20. pantu, atbildība ir risināma citā procesā pret uzņēmuma ieguvēju, un tā nedod tiesības pēc sabiedrības likvidācijas pēkšņi vērsties pret tās bijušo valdes locekli.

✔️ Šis Senāta lēmums ir nozīmīgs precedents, kas pasargā biznesa vidi no valsts iestāžu pārspīlētas varas izmantošanas. Tas apliecina tiesas norādīto, ka VID pirms lēmumu pieņemšanas ir saistošs pienākums rūpīgi pārliecināties, vai vispār vēl pastāv tiesisks pamats piedzīt parādu. Nekad nepieņemiet VID lēmumus kā negrozāmu un absolūtu patiesību. Kā pierāda šī lieta, pat valsts augstākā nodokļu administrācija var kļūdīties tiesību normu piemērošanā, mēģinot nepamatoti paplašināt savas pilnvaras.