⚖️ VDEĀK 91 DIENU NEIZLEMJ CILVĒKA IESNIEGUMU. CILVĒKS PALIEK BEZ SLIMĪBAS PABALSTA, BET IESTĀDE UZSKATA, KA PIETIEK AR ATVAINOŠANOS!
🏛️ Vai valsts iestāde drīkst vienkārši aizmirst izskatīt cilvēka iesniegumu, tādējādi atstājot viņu bez iztikai nepieciešamajiem līdzekļiem, un pēc tam uzskatīt, ka ar vienu atvainošanās teikumu viss ir atrisināts? Administratīvās rajona tiesas 2026. gada 10. novembra spriedums atklāj satraucošu gadījumu, kas liek nopietni apšaubīt valsts pārvaldes attieksmi pret cilvēkiem, kuri veselības stāvokļa dēļ nonākuši īpaši sarežģītā situācijā.
Runa ir par Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) rīcību. Iestādi, kuras uzdevums ir izvērtēt cilvēku darbspējas un pieņemt lēmumus, no kuriem nereti ir tieši atkarīga cilvēka iespēja saņemt sociālo nodrošinājumu, šajā gadījumā tiesa atzina par būtiska procesuāla pārkāpuma pieļāvēju.
🔎 2026. gada 3. martā sieviete vērsās komisijā, lūdzot izvērtēt viņas invaliditāti un sniegt atzinumu par darbnespējas lapas pagarināšanu. Sieviete ilgstoši bija darbnespējīga, viņai bija nopietnas veselības problēmas un bija paredzēta mugurkaula operācija. Komisija 26. martā pieņēma lēmumu par III invaliditātes grupas noteikšanu, taču vienu būtisku jautājumu vienkārši neizlēma — vai ir pamats pagarināt darbnespējas lapu. Tas nebija mazsvarīgs jautājums. Bez attiecīgā atzinuma Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra nevarēja izmaksāt slimības pabalstu par darbnespējas periodu pēc 26 nedēļām. Rezultāts? Sieviete saņēma trīs atteikumus piešķirt slimības pabalstu par kopumā 58 darbnespējas dienām! Kamēr komisija nebija izpildījusi savu pienākumu, cilvēkam bija jādomā, par kādiem līdzekļiem iegādāties medikamentus, apmaksāt ikdienas rēķinus un nodrošināt iztiku. Sieviete bija spiesta atkārtoti rakstīt iestādēm, apstrīdēt pieņemtos lēmumus un galu galā vērsties tiesā. Lai nodrošinātu nepieciešamos izdevumus, viņai nācās pat aizņemties 1000 eiro no citas privātpersonas. Komisija nepieciešamo atzinumu sniedza tikai 2026. gada 2. jūnijā — 91 dienu pēc sākotnējā iesnieguma saņemšanas.
⚖️ Administratīvā rajona tiesa konstatēja, ka komisija nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 64. pantā noteikto termiņu un ar savu rīcību būtiski aizskārusi personas tiesības. Īpaši būtiski ir tas, ka tiesa šo situāciju vērtēja nevis tikai kā kārtējo administratīvo kavēšanos, bet gan kā Latvijas Republikas Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu aizskārumu. Tiesa uzsvēra, ka slimības pabalsta vēlāka izmaksāšana ar atpakaļejošu datumu nemaina faktu, ka cilvēka tiesības iepriekš bija būtiski aizskartas. Un tam nevar nepiekrist. Slimības pabalsts cilvēkam ir vajadzīgs tad, kad viņš slimo un nespēj strādāt, nevis pēc vairākiem mēnešiem, kad iestāde beidzot ir izlabojusi savu kļūdu.
📄 Manuprāt, īpaši kritiski vērtējama komisijas attieksme pēc pieļautās kļūdas konstatēšanas. Komisija rakstveidā atvainojās par procesuālo kļūdu un sagādātajām neērtībām. Taču, kad sieviete pieprasīja mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, iestāde atteicās maksāt jebkādu kompensāciju. Komisija uzskatīja, ka pārkāpums ir novērsts, slimības pabalsts vēlāk piešķirts un ar atvainošanos pietiek. Taču tiesa šādu pieeju noraidīja! Spriedumā īpaši norādīts, ka komisijas atvainošanās bijusi formulēta vienā vispārīgā teikumā, neizvērtējot konkrētās kļūdas sekas — trīs atteikumus izmaksāt slimības pabalstu un sociālo nedrošību aptuveni divu mēnešu garumā. Turklāt komisija atvainojās tikai tad, kad sieviete jau bija vērsusies tiesā. Manuprāt, tas ļoti spilgti raksturo problēmu valsts pārvaldes darbībā. Kamēr cilvēkam pašam jāmeklē risinājumi, jāaizņemas nauda un jācīnās par savu tiesību ievērošanu, iestāde vēlāk šo situāciju mēģina atrisināt ar formālu atvainošanos.
💶 TIESA PIESPRIEŽ 500 EIRO KOMPENSĀCIJU! Sieviete bija pieprasījusi 10 000 eiro nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu un 1625,26 eiro mantisko zaudējumu atlīdzinājumu. Tiesa pieteikumu apmierināja daļēji, nosakot 500 eiro nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Savukārt pārējos prasījumus tiesa noraidīja, tostarp norādot, ka bezprocentu aizdevuma pamatsumma pati par sevi nav mantisks zaudējums un ka attiecīgā invaliditātes pensijas summa jau bija saņemta. Tiesa arī neatzina iestādes rīcību par apzināti ļaunprātīgu, secinot, ka pārkāpums radies procesuālas nolaidības dēļ. Tomēr tas nemaina būtiskāko — tiesa konstatēja, ka iestādes pieļautā kļūda radīja cilvēkam būtisku tiesību aizskārumu un nemantisko kaitējumu, kuru nevar pilnībā atlīdzināt ar formālu atvainošanos.
❗ KAS MANI KĀ ADVOKĀTU ŠAJĀ LIETĀ SATRAUC VISVAIRĀK? Ne tikai pati kļūda. Kļūdas var gadīties jebkurā iestādē, un ne katrs termiņa pārkāpums automātiski nozīmē būtisku tiesību aizskārumu. Daudz vairāk mani satrauc tas, cik liels slogs tiek uzlikts cilvēkam, kurš no valsts sagaida tiesisku un savlaicīgu lēmumu. Šajā gadījumā sievietei, kura ilgstoši bija darbnespējīga un gatavojās nopietnai operācijai, nācās pašai panākt, lai iestāde izpilda savu pienākumu. Turklāt pēc kļūdas atzīšanas viņai vēl bija jātiesājas par tās radītajām sekām. Vai tiešām cilvēkam, kura veselība jau ir nopietni apdraudēta, būtu jāvelta tik daudz spēka cīņai ar valsts pārvaldi? Manuprāt, šādas situācijas atklāj nepieciešamību pēc daudz lielākas valsts iestāžu atbildības. Nepietiek tikai ar to, ka iestāde galu galā pieņem pareizo lēmumu. Ir svarīgi arī tas, kad šis lēmums tiek pieņemts un kādas sekas cilvēkam rada kavēšanās. Turklāt rodas vēl kāds jautājums — vai valstij un tās iestādēm nevajadzētu pašām daudz aktīvāk izvērtēt un atlīdzināt savu kļūdu radītās sekas, negaidot, kamēr cilvēks būs spiests vērsties tiesā?
⚖️ VALSTS IESTĀDES KĻŪDA NEDRĪKST KĻŪT PAR CILVĒKA PROBLĒMU! Šis spriedums atgādina būtisku tiesiskas valsts principu: valsts pārvalde pastāv, lai kalpotu sabiedrībai un aizsargātu cilvēku tiesības, nevis radītu viņiem papildu šķēršļus. Ja cilvēks savlaicīgi iesniedz dokumentus un izpilda likumā noteiktos pienākumus, viņam ir tiesības sagaidīt, ka arī valsts iestāde rīkosies savlaicīgi un tiesiski. Un, ja iestāde pieļauj būtisku pārkāpumu, atbildība nedrīkst aprobežoties ar vārdiem: „Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.” Aicinu cilvēkus neklusēt situācijās, kad valsts iestāžu kļūdas vai nepamatota bezdarbība aizskar viņu tiesības. Administratīvo procesuālo termiņu neievērošana var radīt juridiskas sekas, un atbilstošos apstākļos personai var būt tiesības arī uz kaitējuma atlīdzinājumu. Tiesības, kuras cilvēks nevar savlaicīgi izmantot, nereti zaudē lielu daļu savas praktiskās vērtības.











