🚨 Vai Latvijā uzņēmumam vispār ir iespējams pierādīt savu taisnību strīdā ar Valsts ieņēmumu dienestu, ja tiesa jau iepriekš ir pārliecināta, ka uzņēmums rīkojies prettiesiski? Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 3. novembra spriedums izgaismo satraucošu problēmu administratīvo tiesu praksē – situāciju, kurā tiesa vispirms izdara secinājumus par uzņēmuma darījumu būtību un tikai pēc tam lemj, ka uzņēmuma iesniegtie pierādījumi nav ticami.

🏛️ Šis gadījums ir īpašs ar to, ka Senāts jau otro reizi atcēlis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu vienā un tajā pašā nodokļu strīdā! Lieta aizsākās vēl 2019. gadā, kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzņēmumam SIA „BALTĀ BURA” papildus aprēķināja pievienotās vērtības nodokli, soda naudu un nokavējuma naudu, kā arī samazināja no budžeta atmaksājamo PVN. Uzņēmums VID lēmumam nepiekrita un vērsās tiesā.

📑 2024. gadā Administratīvā apgabaltiesa uzņēmuma pieteikumu noraidīja. Taču 2025. gada 30. maijā Senāts šo spriedumu atcēla, jo nebija pārliecības, ka apgabaltiesa patiešām izvērtējusi uzņēmuma iesniegtos paskaidrojumus, argumentus un pierādījumus. Lieta tika nosūtīta atkārtotai izskatīšanai. Varētu domāt, ka pēc tik nepārprotama Senāta aizrādījuma apgabaltiesa īpaši rūpīgi analizēs visus lietas materiālus. Tomēr 2026. gada 13. janvārī apgabaltiesa uzņēmuma pieteikumu atkal noraidīja.

⚠️ Un tieši šeit sākas pats interesantākais! Apgabaltiesa savā spriedumā norādīja, ka darījumu ķēdes esot veidotas ar acīmredzamu mērķi radīt reāli notikušu darījumu fikciju, lai gūtu nepamatotas fiskālās priekšrocības. Pamatojoties uz šo secinājumu, tiesa atzina, ka uzņēmuma paskaidrojumi un tajos norādītie pierādījumi neesot objektīvi un ticami, tādēļ tiem nav piešķirama izšķiroša nozīme.

❗ Bet vai šeit nav apgriezta pati tiesas spriešanas loģika? Vispirms tiesai ir jāpārbauda pierādījumi, jāuzklausa procesa dalībnieku argumenti, jāizvērtē iespējamās pretrunas un tikai tad jāizdara secinājumi. Nevis otrādi – vispirms jāpieņem, ka uzņēmums piedalījies PVN sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, un pēc tam, balstoties uz šo pieņēmumu, jānoraida uzņēmuma iesniegtie pierādījumi.

⚖️ Senāts savā 2026. gada 3. novembra spriedumā šo problēmu nepārprotami identificēja. Senāta ieskatā apgabaltiesa uzņēmuma paskaidrojumus un tajos norādītos pierādījumus faktiski bija izslēgusi no pienācīgas pierādījumu vērtēšanas vēl pirms galīgo secinājumu izdarīšanas. Proti, secinājums par darījumu mākslīgo raksturu tika izmantots kā pamats neuzticēties pierādījumiem, kuri bija iesniegti tieši šā secinājuma atspēkošanai.

📚 Turklāt Senāts atgādināja kādu fundamentālu tiesas spriešanas principu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 154. panta pirmo daļu tiesai pierādījumi jāvērtē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi. Savukārt šā panta trešā daļa paredz pienākumu spriedumā norādīt, kādēļ vieniem pierādījumiem dota priekšroka salīdzinājumā ar citiem. Tas nenozīmē, ka tiesai jāpiekrīt uzņēmuma argumentiem, taču tiesa nedrīkst tos vienkārši ignorēt vai noraidīt, balstoties uz vēl nepienācīgi pārbaudītiem secinājumiem.

⏳ Manuprāt, ne mazāk satraucošs ir šīs tiesvedības ilgums. VID lēmums pieņemts 2019. gada februārī. Ir pagājuši jau vairāk nekā septiņi gadi, un strīds joprojām nav galīgi atrisināts. Senāts otro reizi atcēlis apgabaltiesas spriedumu, un lieta atkal būs jāizskata. Septiņi gadi juridiskas nenoteiktības, tiesvedības, paskaidrojumu gatavošanas un procesuālu darbību! Cik tas viss maksā uzņēmumam, tā kreditoriem un galu galā arī valstij?

💼 Savā advokāta praksē, strādājot ar nodokļu strīdiem, īpaši svarīgu uzskatu principu, ka VID secinājumi nav automātiski uzskatāmi par pierādītu patiesību. Valsts ieņēmumu dienests ir administratīvā procesa dalībnieks, kura lēmuma tiesiskumu tiesa pārbauda. Tiesai ir jābūt neatkarīgam un objektīvam strīda izšķīrējam, nevis institūcijai, kas tikai meklē pamatojumu jau iepriekš izdarītiem secinājumiem.

🔎 Vienlaikus būtiski uzsvērt – Senāts šajā spriedumā nav atzinis, ka uzņēmuma darījumi bijuši tiesiski vai VID nodokļu uzrēķins pēc būtības bijis nepamatots. Senāts konstatēja būtiskus trūkumus apgabaltiesas veiktajā pierādījumu izvērtēšanā. Jautājums par paša nodokļu strīda pamatotību vēl būs jāizlemj, pienācīgi izvērtējot visus būtiskos argumentus un pierādījumus.

⚖️ Šis spriedums ir nozīmīgs ne tikai nodokļu strīdos, bet visās administratīvajās lietās. Tas vēlreiz apliecina, ka tiesības iesniegt pierādījumus un paskaidrojumus nedrīkst būt tikai formalitāte. Procesa dalībniekam ir tiesības sagaidīt, ka tiesa viņa argumentus patiešām izlasīs, analizēs un sniegs saprotamu pamatojumu, kādēļ tiem piekrīt vai nepiekrīt.