🚨 Valsts ieņēmumu dienests (VID) piemēroja uzņēmumam 13 500 eiro naudas sodu par iespējamu starptautisko sankciju pārkāpumu, bet pēc lietas nonākšanas tiesā pats atzina, ka sods bijis nepamatots! Latgales rajona tiesas 2026. gada 17. septembra spriedums izgaismo nopietnu problēmu valsts pārvaldē – amatpersonu kategorisku pārliecību par savu taisnību pat tad, ja uzņēmums sniedz argumentētus iebildumus un pierādījumus. Šajā gadījumā VID savu kļūdu atzina tikai pēc tam, kad uzņēmums bija spiests vērsties tiesā.

🚛 Viss sākās ar parastu starptautisku kravas pārvadājumu. Lietuvā reģistrēts transporta uzņēmums 2026. gada martā pārvadāja kravu no Lietuvas uz Krieviju. Kravā atradās trīs papīra caurumošanas instrumenti, kuru kopējā vērtība bija tikai 1742,05 eiro. Preču pavaddokumentos bija norādīts kombinētās nomenklatūras kods 8441 90 90, kas neietilpa attiecīgajā sankcijām pakļauto preču sarakstā. Tomēr VID Muitas pārvaldes amatpersonas nolēma, ka preces klasificētas nepareizi un tām jāpiemēro cits kods – 8440 90 00, kas paredzēts grāmatu iesiešanas iekārtu daļām un uz kuru attiecās sankciju ierobežojumi.

💶 Rezultāts? Par 1742 eiro vērtu kravu uzņēmumam piemērots 13 500 eiro sods! Tātad naudas sods gandrīz astoņas reizes pārsniedza pašu preču vērtību. Turklāt sodīts tika nevis preču ražotājs vai deklarācijas sagatavotājs, bet pārvadātājs, kurš kravu bija pieņēmis, pamatojoties uz nosūtītāja sagatavotajiem dokumentiem. Protams, sankciju pārkāpuma smagumu nevar vērtēt tikai pēc preču cenas, tomēr šāda soda piemērošana prasa īpaši rūpīgu faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšanu.

📄 Uzņēmums nepiekrita sodam un iesniedza detalizētu sūdzību VID augstākajai amatpersonai. Pārvadātājs skaidroja, ka nav preču ražotājs, muitas klasifikācijas eksperts vai eksporta deklarācijas sagatavotājs. Turklāt preču nosūtītājs – Vācijas uzņēmums – bija sniedzis VID skaidrojumu, ka attiecīgās detaļas ar konkrēto muitas kodu klasificējis jau vairāk nekā 20 gadus. Neskatoties uz šiem argumentiem, VID saglabāja savu nostāju, ka prece ir sankcionēta un pārvadātājs ir sodāms.

🏛️ Īpaši satraucoša ir VID augstākās amatpersonas pieeja. Tā vietā, lai patiešām kritiski pārvērtētu sākotnējo lēmumu, tika sagatavots izvērsts juridisks pamatojums, kāpēc VID amatpersonu izvēlētais preces kods esot pareizs. Tika analizēta preces funkcija, tās tehniskā izmantošana, Eiropas Savienības regulējums un starptautisko pārvadājumu noteikumi. Uzņēmuma argumenti tika noraidīti, un 13 500 eiro sods atstāts spēkā. Interesanti, ka, pārskatot sākotnējo lēmumu, VID pat palielināja uzņēmumam aprēķinātos procesuālos izdevumus no 12,28 līdz 20,67 eiro!

❗ Un tad notika pats interesantākais! Kad uzņēmums vērsās tiesā, VID nostāja pēkšņi mainījās. 2026. gada 24. jūlijā VID ģenerāldirektore pati iesniedza tiesai dokumentu, kurā norādīja, ka pēc lietas nosūtīšanas tiesai saņemta papildu informācija un prece tomēr bijusi pareizi deklarēta ar sākotnējo kodu 8441 90 90. Citiem vārdiem sakot, VID pats atzina, ka sankciju pārkāpuma pamatojumā izmantotā preces klasifikācija bijusi nepareiza, un lūdza atcelt savu lēmumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu.

⚖️ Zīmīgs ir arī tiesas secinājums. Latgales rajona tiesa norādīja, ka tik specifiskas preces klasifikācijas noteikšanai nepietiktu tikai ar muitas amatpersonu un tiesas viedokli, kas balstīts dokumentos aprakstītajās tehniskajās īpašībās, – būtu nepieciešama speciālista piesaiste. Tomēr konkrētajā lietā tas vairs nebija vajadzīgs, jo pats VID bija atzinis sava lēmuma nepamatotību. Tiesa apmierināja uzņēmuma sūdzību, atcēla VID lēmumu un izbeidza administratīvā pārkāpuma lietu.

🤔 Manuprāt, šeit rodas vairāki ļoti neērti jautājumi Valsts ieņēmumu dienestam. Kāpēc tik būtisks lēmums par 13 500 eiro soda piemērošanu tika pieņemts, pirms bija pietiekami droši noskaidrota preces klasifikācija? Kāpēc augstākā amatpersona nepamanīja problēmas, kuras vēlāk atzina pati iestāde? Kāpēc uzņēmumam bija jāgatavo sūdzības un jāvēršas tiesā, lai VID beidzot pārskatītu savu nostāju? Un, visbeidzot, kurš ir atbildīgs par uzņēmumam radītajiem izdevumiem un nepieciešamību aizstāvēties pret nepamatotu sodu?

🇪🇺 Vēlos īpaši uzsvērt – starptautisko sankciju ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, un valsts iestādēm ir pienākums efektīvi novērst sankciju pārkāpumus. Taču tieši tāpēc šādu lietu izskatīšanai jābūt profesionālai, rūpīgai un juridiski nevainojamai. Sankciju regulējuma nozīmīgums nedrīkst kļūt par attaisnojumu nepietiekamai pierādījumu izvērtēšanai. Arī pārvadātājiem ir pienākums ievērot sankcijas un veikt atbilstošas pārbaudes, taču jautājums par konkrēta uzņēmuma atbildību ir jāizlemj, izvērtējot faktiskos apstākļus, nevis balstoties tikai uz iestādes pieņēmumiem.

💼 No advokāta profesionālās pieredzes raugoties, mani šādos gadījumos visvairāk satrauc nevis pati kļūda, jo kļūdīties var jebkura iestāde, bet gan kļūdas atzīšanas mehānisms. Kādēļ uzņēmumam vispirms jāiziet cauri administratīvās apstrīdēšanas procesam, jāsagatavo argumentēta sūdzība tiesai un jātērē savi resursi, lai iestāde nonāktu pie secinājuma, pie kura tai vajadzēja nonākt jau sākotnējā pārbaudē? Apstrīdēšanas institūtam jākalpo kļūdu novēršanai, nevis tikai iepriekš pieņemtā lēmuma aizstāvēšanai.

💰 Un kurš par visu šo samaksās? VID amatpersonu darba laiku, administratīvā procesa nodrošināšanu un tiesas procesa izmaksas finansē valsts. Savukārt uzņēmumam jātērē savs laiks, jāgatavo dokumenti un, iespējams, jāmaksā par juridisko palīdzību. Pat ja sods vēlāk tiek atcelts, ieguldītais laiks un resursi automātiski neatgriežas. Tāpēc būtu vērts diskutēt, vai valstī ir pietiekami efektīvs mehānisms nepamatotu administratīvo sodu radīto zaudējumu atlīdzināšanai.

✅ Latgales rajona tiesa 2026. gada 17. septembrī apmierināja uzņēmuma sūdzību, atcēla VID 2026. gada 26. jūnija lēmumu un izbeidza administratīvā pārkāpuma lietu Nr. 17857000124726. Būtiski, ka šajā gadījumā tiesai pat nevajadzēja pilnībā izšķirt visus sarežģītos jautājumus par pārvadātāja atbildību sankciju regulējuma piemērošanā, jo pats VID vairs neuzturēja savu lēmumu.

⚖️ Šis spriedums atgādina vienu būtisku principu – valsts iestādes autoritāti nenosaka piemēroto sodu lielums, bet gan tās lēmumu tiesiskums un kvalitāte. Uzņēmējam nav jākļūst par tiesvedības dalībnieku tikai tāpēc, ka iestāde nav pietiekami rūpīgi izvērtējusi faktus. Un apstrīdēšanas procesam ir jākļūst par reālu iespēju labot kļūdas, pirms uzņēmējs spiests meklēt taisnību tiesā.