🏛️ Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu nams 2026. gada 22. oktobrī pieņēmis spriedumu, kas spilgti izgaismo kādu Latvijas valsts pārvaldē joprojām sastopamu problēmu – pārmērīgu formālismu un nevēlēšanos labot kļūdas pat tad, kad iestādes rīcībā jau ir visi nepieciešamie pierādījumi. Šoreiz runa ir par Valsts zemes dienestu (VZD), kuram tiesa uzlikusi pienākumu labot kadastra datus un atlīdzināt personai daļu juridiskās palīdzības izdevumu.

🏠 Strīds bija saistīts ar nekustamā īpašuma un dzīvojamās mājas tiesību reģistrāciju Kadastra informācijas sistēmā. Valsts zemes dienests 2025. gadā pēc savas iniciatīvas veica vairākus kadastra datu labojumus, tostarp mainīja personas statusu attiecībā uz dzīvojamo māju. Persona šai rīcībai nepiekrita un apstrīdēšanas procesā iesniedza papildu pierādījumus, tostarp arhīva izziņu par ēkas vēsturisko piederību.

📜 Būtiski, ka lietā pastāvēja arī 1995. gada tiesas spriedums par mantojuma tiesībām. Kopā ar iesniegto arhīva izziņu tas apliecināja, ka konkrētā dzīvojamā māja piederējusi mantojuma atstājējai un pieteicējs ir viens no tās tiesiskajiem valdītājiem. Pats Valsts zemes dienests šo apstākli pēc būtības neapstrīdēja.

❗ Un te sākas pats interesantākais! Lai gan VZD rīcībā jau bija nonākuši dokumenti, kas apliecināja nepieciešamību aktualizēt kadastra datus, dienests atteicās to darīt esošā administratīvā procesa ietvaros. Tā vietā cilvēkam tika norādīts, ka viņam jāierosina jauns kadastra datu aktualizācijas pakalpojums un atkārtoti jāiesniedz attiecīgie dokumenti.

🤦 Citiem vārdiem sakot – valsts iestāde jau zināja, kādiem datiem jābūt reģistrētiem, tomēr uzskatīja, ka cilvēkam vēlreiz jāvēršas tajā pašā iestādē, lai panāktu pareizu datu reģistrāciju! Šāda pieeja rada pamatotu jautājumu: vai administratīvais process ir paredzēts cilvēku tiesību īstenošanai vai arī tam, lai iestāde varētu aizbildināties ar savām iekšējām procedūrām?

⚖️ Tiesa šādam Valsts zemes dienesta formālismam nepiekrita. Spriedumā uzsvērts, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 81. pantu augstākai iestādei apstrīdēšanas procesā lieta jāizskata vēlreiz pēc būtības, izvērtējot visus pierādījumus, tostarp tos, kas iesniegti apstrīdēšanas stadijā. Ja jaunie pierādījumi apliecina, ka aktuālie kadastra dati neatbilst tiesiski nozīmīgajiem dokumentiem, iestādei šī neatbilstība ir jānovērš.

📚 Turklāt tiesa atsaucās uz Senāta 2025. gada 18. jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-45/2025. Senāts jau iepriekš skaidrojis, ka tiklīdz Valsts zemes dienesta rīcībā nonāk informācija par kadastrā reģistrēto datu neatbilstību, tam ir pienākums kļūdu labot, lai valsts informācijas sistēmā atrastos patiesa un aktuāla informācija. Nav izšķirošas nozīmes tam, vai informācija saņemta īpaši ierosināta pakalpojuma ietvaros vai citā administratīvajā procesā.

🔎 Manā ieskatā tieši šeit atklājas Valsts zemes dienesta rīcības problemātiskākā puse. Iestādes uzdevums nav vienkārši mehāniski apstrādāt iesniegumus un pārbaudīt, vai cilvēks ir izvēlējies pareizo administratīvā pakalpojuma veidu. Tās pienākums ir nodrošināt, ka valsts uzturētajā informācijas sistēmā ir patiesi un aktuāli dati. Ja iestāde pati ir konstatējusi nepieciešamību šos datus labot, prasīt cilvēkam sākt vēl vienu procesu ir grūti savienojami ar labas pārvaldības principu.

💶 Tiesa uzlika Valsts zemes dienestam pienākumu vienas nedēļas laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās reģistrēt personu kā vienu no dzīvojamās mājas tiesiskajiem valdītājiem. Tāpat dienestam noteikts pienākums atlīdzināt 180 eiro juridiskās palīdzības izdevumus, bet valstij – atmaksāt 30 eiro valsts nodevu no VZD budžeta līdzekļiem.

📌 Vienlaikus jāuzsver, ka pieteikums tika apmierināts tikai daļēji. Tiesa atzina par tiesisku VZD sākotnējo rīcību attiecībā uz zemes vienību kadastra datu labošanu, kā arī nepiekrita visiem pieteicēja argumentiem par mantojuma tiesību reģistrāciju un prasītajiem zaudējumiem. Tādējādi šis nav gadījums, kurā VZD būtu zaudējis visos strīda jautājumos. Taču būtiskajā jautājumā par iestādes pienākumu ņemt vērā apstrīdēšanas procesā iesniegtos pierādījumus tiesa nostājās personas pusē.

🤔 Manuprāt, īpaši kritizējama ir šāda valsts iestāžu pieeja – ja cilvēks pierāda, ka viņam ir tiesības uz noteiktu ierakstu valsts reģistrā, iestāde tomēr atsakās rīkoties, atsaucoties uz nepieciešamību iesniegt vēl vienu iesniegumu. Vai tiešām valsts pārvaldei būtu jātērē savi resursi, aizstāvot šādu formālu nostāju tiesā, nevis jāatrisina jautājums jau administratīvā procesa ietvaros?

🏛️ Valsts pārvaldei būtu jādarbojas pēc principa – ja iestādei ir visi nepieciešamie dokumenti un tiesisks pamats rīcībai, tai ir jārīkojas, nevis jārada cilvēkam jauni birokrātiski šķēršļi. Katra nevajadzīga administratīvā procedūra nozīmē papildu laiku, izdevumus un neuzticēšanos valsts pārvaldei. Savukārt tiesvedība, kuru iespējams novērst ar savlaicīgu un tiesisku iestādes rīcību, rada arī nevajadzīgus izdevumus valstij.

⚠️ Šis spriedums ir svarīgs ne tikai konkrētajam īpašuma tiesību strīdam. Tas atgādina būtisku administratīvā procesa principu – iestādei ir pienākums objektīvi noskaidrot faktiskos apstākļus un izvērtēt tās rīcībā esošo informāciju. Cilvēkam nav jākļūst par valsts pārvaldes iekšējo procedūru ķīlnieku.

✅ Valsts iestādes uzdevums ir atrisināt cilvēka problēmu tiesību normu ietvaros, nevis izdomāt iemeslus, kāpēc to nevar atrisināt bez vēl viena iesnieguma!

⚖️ Cerams, ka šis spriedums Valsts zemes dienestam būs pamudinājums pārskatīt savu administratīvo praksi. Jo labas pārvaldības principam ir jādarbojas ne tikai uz papīra, bet arī ikdienas attiecībās ar iedzīvotājiem.