🚨 Kārtējais tiesas nolēmums, kas liek uzdot jautājumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pieeju uzņēmējiem un nodokļu strīdu risināšanu. Latvijas Republikas Senāts 2026. gada 3. novembrī lietā Nr. SKA-457/2026 atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību pēc VID sūdzības. Iepazīstoties ar šā nolēmuma argumentāciju, rodas iespaids, ka VID konkrētajā lietā pārāk lielu nozīmi piešķīris formālām prasībām, nepietiekami ņemot vērā darījumu ekonomisko un juridisko būtību.

🚗 Strīds bija par lietotu automašīnu tirdzniecības uzņēmumu SIA „TOPAUTO”, kuram VID bija apstrīdējis tiesības piemērot īpašo pievienotās vērtības nodokļa (PVN) režīmu. Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka 15 automašīnu pārdošanas darījumos uzņēmums bija izpildījis šā režīma piemērošanas priekšnoteikumus. Tiesa atzina arī PVN 0 % likmes piemērošanas pamatotību vienam transportlīdzekļa eksporta darījumam un attiecīgajā daļā atcēla VID lēmumu.

⚖️ Pirmais absurds – VID mēģināja sasaistīt nodokļu piemērošanu ar automašīnu tirdzniecības vietas reģistrāciju CSDD. VID uzskatīja, ka uzņēmumam, kurš nav ievērojis attiecīgās transportlīdzekļu tirdzniecības reģistrācijas prasības, nav tiesību piemērot arī īpašo PVN režīmu. Taču tiesa šādu pieeju neatbalstīja. Reģistrācijas prasību neievērošana pati par sevi nenozīmē, ka uzņēmums zaudē likumā paredzētās tiesības piemērot konkrētu nodokļu režīmu. Turklāt tiesa nebija konstatējusi PVN krāpšanas pazīmes.

📄 Otrais absurds – VID apšaubīja uzņēmuma dokumentus, lai gan būtiski pierādījumi bija iesniegti jau pirms VID lēmuma pieņemšanas. Uzņēmums tiesvedības laikā bija labojis atsevišķas pārdošanas pavadzīmes, un VID to izmantoja kā argumentu pret uzņēmumu. Tomēr Senāts norādīja, ka apgabaltiesa savus secinājumus nebija balstījusi tikai uz vēlāk labotajiem dokumentiem. Transportlīdzekļu iegādes rēķini VID rīcībā bija jau 2023. gada 12. janvārī. Tātad būtiskie pierādījumi bija pieejami pašai nodokļu administrācijai vēl pirms tās lēmuma pieņemšanas.

❗ Trešais absurds – VID kasācijas sūdzībā par eksporta darījumu atsaucās uz tiesisko regulējumu, kas konkrētajam darījumam nebija piemērojams. VID argumentācijā izmantoja Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43. panta ceturto daļu un tiesu praksi par preču piegādēm Eiropas Savienības teritorijā. Taču konkrētajā gadījumā automobilis bija eksportēts uz trešo valsti, un šādus darījumus regulē minētā panta pirmā daļa. Senāts konstatēja, ka VID šajā daļā nebija pienācīgi pamatojis kasācijas sūdzību.

⚖️ Īpaši zīmīgs ir Senāta secinājums, ka VID nepiekrišana apgabaltiesas izdarītajiem secinājumiem pati par sevi neliecina par procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Citiem vārdiem sakot, ar to vien, ka nodokļu administrācijai nepatīk tiesas spriedums, nepietiek, lai pamatotu tā atcelšanu.

💶 Un te rodas būtiskākais jautājums – kurš maksā par šādiem strīdiem? Uzņēmējam savas tiesības nākas aizstāvēt tiesā, ieguldot laiku un līdzekļus juridiskajā palīdzībā. Savukārt VID tiesvedību finansē no valsts budžeta. Protams, VID ir tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus. Taču šīm tiesībām būtu jāiet roku rokā ar pienākumu objektīvi izvērtēt tiesvedības perspektīvas un savu argumentu juridisko pamatotību.

🏛️ Manā ieskatā šī lieta spilgti parāda vienu no Latvijas nodokļu administrēšanas problēmām – pārlieku formālu pieeju situācijās, kurās būtu jāvērtē tiesību normu mērķis un darījumu faktiskie apstākļi. VID uzdevums nav par katru cenu panākt uzņēmējam nelabvēlīgu rezultātu. VID uzdevums ir nodrošināt pareizu un tiesisku nodokļu piemērošanu.

🤔 Atliek cerēt, ka šādi tiesu nolēmumi mudinās VID kritiskāk izvērtēt savu līdzšinējo praksi. Jo nodokļu administrācijas darba kvalitātei nevajadzētu būt mērāmai pēc tā, cik neatlaidīgi tā tiesājas ar uzņēmējiem. Daudz svarīgāk būtu vērtēt, cik pamatoti ir tās sākotnēji pieņemtie lēmumi.