Interesants tiesas spriedums par agresīvu braukšanu, policijas pierādījumiem un nevainīguma prezumpciju. 2026. gada 29. septembrī Latgales apgabaltiesa pasludināja spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 1A/26/2041. Lai gan strīds bija tikai par 70 eiro naudas sodu, lieta izgāja cauri divām tiesu instancēm, kuras nonāca pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Turklāt šajā lietā ir kāds plašākas diskusijas vērts jautājums: vai policijas amatpersonas ziņojumam ir piešķirama īpaša ticamība arī tad, ja videoieraksts nepārprotami neapstiprina visu policista apgalvoto?

⚖️ Kas īsti notika? 2026. gada 19. februāra vakarā Liepājā policija apturēja autovadītāju, kurš, pēc policistu novērojumiem, bija vairākkārt apzināti izraisījis automašīnas sānslīdi. Policijas ieskatā autovadītājs ne tikai izslīdēja pagriezienos, bet arī taisnā ceļa posmā pārvietojās tā sauktajā „čūskiņā”. Vadītājs pārkāpumu neatzina. Viņš norādīja, ka ceļš bija slidens un klāts ar sniegu, turklāt automašīnai bija aizmugures piedziņa, kas šādos apstākļos var veicināt nejaušu sānslīdi. Policija šos argumentus nepieņēma un piemēroja 70 eiro naudas sodu par agresīvu braukšanu. Autovadītājs nolēma sodu pārsūdzēt.

✅ Pirmās instances tiesa nostājas autovadītāja pusē. 2026. gada 27. maijā Kurzemes rajona tiesa autovadītāja sūdzību apmierināja, policijas lēmumu atcēla un administratīvā pārkāpuma procesu izbeidza. Tiesa bija izvērtējusi lietas materiālus, tostarp videoierakstus, un secināja, ka nav iespējams nepārprotami konstatēt apzinātu sānslīdes izraisīšanu. Tiesa īpaši uzsvēra vairākus apstākļus - ceļa segums bija slidens un klāts ar sniegu, aizmugures piedziņas automašīnai šādos apstākļos sānslīde var rasties arī nejauši, videoieraksts nepārprotami neapstiprināja nedz sānslīdes faktu, nedz tās apzinātu izraisīšanu, autovadītājs nezaudēja kontroli pār automašīnu, un netika konstatēts apdraudējums citiem satiksmes dalībniekiem. Tiesas galvenā atziņa bija vienkārša: ja pastāv saprātīgas šaubas par personas vainu, tās vērtējamas par labu personai. Ar to lieta varēja beigties. Taču policija nepiekrita.

🚨 Policija pārsūdz spriedumu un uzvar apelācijā. Valsts policija iesniedza apelācijas sūdzību, un Latgales apgabaltiesa nonāca pie pretēja secinājuma. Apgabaltiesa atzina, ka pirmās instances tiesa pierādījumus novērtējusi kļūdaini.

Izšķiroša nozīme bija policijas amatpersonas ziņojumam un tajā aprakstītajai notikumu secībai. Policists bija novērojis nevis vienu nejaušu izslīdēšanu, bet vairākas secīgas sānslīdes, tostarp automašīnas kustību „čūskiņā”. Apgabaltiesas ieskatā viena sānslīde uz slidena ceļa var būt nejauša, taču vairāku šādu epizožu atkārtošanās, vērtējot kopā ar pārējiem pierādījumiem, liecināja par apzinātu rīcību. Tiesa arī uzsvēra, ka videoieraksts nav vienīgais pieļaujamais pierādījums. Policijas amatpersonas personīgi novērotie un dienesta ziņojumā fiksētie apstākļi var būt pietiekami nozīmīgi pierādījumi. Turklāt apgabaltiesa atzina, ka lietā esošais videoieraksts apstiprina policista ziņojumā norādīto. Rezultāts – pirmās instances tiesas spriedums atcelts, bet 70 eiro naudas sods palicis spēkā. Spriedums nav pārsūdzams.

🔎 Tomēr man šajā lietā ir jautājumi arī par policijas darbu. Nenoliedzami, apzināta automašīnas sānslīdes izraisīšana satiksmē var būt bīstama, un policijai ir pienākums šādus pārkāpumus novērst. Taču tas neatbrīvo policiju no pienākuma kvalitatīvi pierādīt pārkāpumu. Šajā lietā pati policija apelācijas sūdzībā atzina, ka pirmā iespējamā pārkāpuma epizode nav pilnībā fiksēta videoierakstā. Turklāt no policista ķermeņa kameras ieraksta izrietēja, ka amatpersona pati skaidrojusi autovadītājam – ar acīm pārkāpums bijis redzams, taču kameras ierakstā tas var nebūt tik labi saskatāms. Protams, ne katrs pārkāpums ir jānofilmē. Likums to neprasa. Tomēr, ja policijai ir pieejamas tehniskās fiksācijas iespējas, būtu tikai saprātīgi sagaidīt, ka būtiskākie pārkāpuma apstākļi tiek dokumentēti pēc iespējas skaidri. Nevis tāpēc, ka policistiem nevarētu uzticēties, bet tāpēc, ka administratīvā pārkāpuma procesā personas vaina ir jāpierāda.

🔎 Vēl interesantāka ir apgabaltiesas argumentācija par policijas amatpersonas ziņojuma ticamību. Tiesa norādīja, ka nav pamata apšaubīt policista godaprātu un profesionalitāti, tādēļ viņa dienesta ziņojumā fiksētajiem apstākļiem konkrētajā lietā piešķirama augsta ticamība. Šeit, manuprāt, rodas būtisks jautājums - vai tas, ka policists ir godprātīga valsts amatpersona, pats par sevi ļauj viņa novērojumiem piešķirt lielāku ticamību nekā personas paskaidrojumiem? Administratīvās atbildības likuma 89. pants paredz, ka pierādīšanas pienākums ir amatpersonai. Savukārt 87. pants prasa izslēgt saprātīgas šaubas par pierādāmajiem apstākļiem. Policista ziņojums neapšaubāmi ir pierādījums, taču arī tas ir kritiski izvērtējams. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka nevainīguma prezumpcija praksē tiek vājināta: personai nākas atspēkot policijas amatpersonas novērojumus, lai gan tieši valstij ir pienākums pierādīt pārkāpumu. Vienlaikus jāuzsver, ka šajā konkrētajā lietā apgabaltiesa nebalstījās tikai uz policista vārdiem. Tā vērtēja arī atkārtotās sānslīdes, automašīnas kustības raksturu un videoierakstus. Tādēļ nebūtu pareizi apgalvot, ka sods piemērots bez jebkādiem citiem pierādījumiem.

📌 Ko šis spriedums nozīmē autovadītājiem? No sprieduma izriet vairākas praktiskas atziņas. Pirmkārt, ja automašīna uz slidena ceļa izslīd vienu reizi, tas automātiski nenozīmē agresīvu braukšanu. Otrkārt, ja sānslīdes atkārtojas vairākas reizes un transportlīdzekļa kustības raksturs liecina par apzinātu rīcību, policijai var būt pamats piemērot sodu. Treškārt, nav nepieciešams, lai sānslīdes rezultātā notiktu ceļu satiksmes negadījums vai tiktu faktiski apdraudēta cita persona. Apzināta sānslīdes radīšana pati par sevi var veidot attiecīgo pārkāpumu. Ceturtkārt, tas, ka videoieraksts neparāda visu notikušo, nenozīmē, ka policijas lēmums automātiski ir atceļams.

⚖️ Mans secinājums. Šī lieta nebija mūsu biroja pārstāvēta lieta, bet tā ļoti labi ilustrē, cik atšķirīgi tiesas var novērtēt vienus un tos pašus pierādījumus. Viena tiesa uzskatīja, ka personas vaina nav pierādīta un saprātīgās šaubas vērtējamas autovadītāja labā. Otra tiesa, izvērtējot tos pašus notikumus, atzina policijas pierādījumus par pietiekamiem un sodu par pamatotu. Es neapgalvoju, ka apgabaltiesas spriedums ir nepareizs. Taču, manuprāt, šī lieta atgādina ļoti svarīgu principu: Policijas amatpersonas godaprāts un profesionalitāte ir būtiski, taču uzticēšanās policijai nedrīkst aizstāt rūpīgu un objektīvu pierādījumu izvērtēšanu. Un tas ir svarīgi ne tikai 70 eiro soda lietā, bet jebkurā procesā, kurā valsts sauc personu pie atbildības.