✔️ Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā ikdienas praksē ar apskaužamu neatlaidību turpina izmantot likumā iestrādātos mehānismus, lai vērstos pret uzņēmumu valdes locekļiem personīgi, tādējādi mēģinot piedzītu juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus. Tomēr iestādes vēlme par katru cenu iekasēt līdzekļus nereti aizēno veselo saprātu un tiesisko loģiku. Kārtējā uzvara tiesā skaidri apliecina, ka iestādes pilnvaras un vēlmes nav neierobežotas. Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 31. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-102/2026 kalpo kā nozīmīgs precedents un ļoti nopietns atgādinājums par to, ka likuma normas nedrīkst piemērot akli un atrauti no to patiesā mērķa.

✔️ Izskatāmajā lietā VID bija nolēmis vērsties pret bijušo uzņēmuma valdes locekli. Sākotnēji viss šķita kā tipiskā nodokļu administrācijas rutīnas procesā – tika izdots lēmums, ar kuru personai uzlikts pienākums no saviem personīgajiem līdzekļiem atlīdzināt uzņēmuma nesamaksātos nodokļus. Taču šajā procesā atklājās kāda kritiski būtiska nianse, kuru VID izvēlējās ignorēt, proti, faktu hronoloģija. Uzņēmums tika oficiāli likvidēta un pilnībā izslēgta no komercreģistra jau 2022. gada 1. jūnijā. Neskatoties uz to, VID savu galīgo administratīvo aktu, ar kuru valdes loceklim neatsaucami noteikts parāda piedziņas pienākums, pieņēma krietni vēlāk – 2022. gada 17. oktobrī. Respektīvi, brīdī, kad valsts iestāde pabeidza savu lēmuma pieņemšanas procesu, pats uzņēmums juridiskajā realitātē vairs neeksistēja jau vairāk nekā četrus mēnešus. Zīmīgi, ka gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa sākotnēji nostājās iestādes pusē, atzīstot šādu VID rīcību par pamatotu. Tikai Senāts spēja ievietot šo birokrātisko "štampošanu" atpakaļ tiesiskajos rāmjos, apgabaltiesas spriedumu atceļot un nododot lietu jaunai izskatīšanai.

✔️ Senāts, detalizēti un padziļināti analizējot likuma "Par nodokļiem un nodevām" normas, vērsa uzmanību uz paša likumdevēja sākotnējo ieceri un procesa jēgu. Saskaņā ar tiesību normām, brīdī, kad VID uzsāk parādu atlīdzināšanas procesu, likums paredz gan sabiedrībai, gan pašam valdes loceklim vitāli svarīgas tiesības – vērsties tiesā ar tiesiskās aizsardzības procesa (TAP) vai maksātnespējas procesa pieteikumu. Ja šāds pieteikums tiek apmierināts, tas kalpo par tiesisku pamatu, lai VID uzsākto piedziņas procesu pret valdes locekli izbeigtu. Senāts pamatoti norāda – ja juridiskā persona vairs nepastāv un ir likvidēta, valdes loceklis šīs likumā garantētās aizsardzības iespējas fiziski nevar izmantot. Viņam tiek atņemtas tiesības sevi un uzņēmumu aizstāvēt.

✔️ Vēl jo vairāk, likums skaidri noteic, ka valdes loceklis par juridiskās personas nokavētajām nodokļu saistībām atbild solidāri ar pašu juridisko personu. Senāts norāda uz fundamentālu, taču elementāru juridisku faktu – nav iespējams būt solidāri atbildīgam ar subjektu, kurš vairs nepastāv. Solidāra atbildība pieprasa vismaz divus eksistējošus atbildētājus. Senāts arī atgādināja iestādei, ka administratīvais process nenoslēdzas ar sākotnējā brīdinājuma vai lēmuma izdošanu. Pieņemot galīgo lēmumu (kā tas notika oktobrī), VID ir imperatīvs pienākums no jauna izvērtēt, vai joprojām pastāv pamats piedziņai. Uzsākt vai turpināt procesu pret personu par likvidētas sabiedrības parādiem nav iespējams.

✔️ Šis tiesas process un tajā atspoguļotā VID rīcība spilgti un kārtējo reizi izgaismo iestādes bīstamo tendenci tiesību normas piemērot maksimāli mehāniski un formāli. Mēģinājums uzturēt "solidāro atbildību" ar likvidētu, neeksistējošu "spoku" uzņēmumu norāda uz klaju un satraucošu nevēlēšanos iedziļināties lietas faktiskajos apstākļos pirms galīgā, cilvēka dzīvi ietekmējošā lēmuma pieņemšanas. Tā vietā, lai amatpersonas atvērtu komercreģistru, konstatētu uzņēmuma likvidācijas faktu un procesu loģiski izbeigtu, iestāde turpināja darbināt birokrātisko mašinēriju. Šāda rīcība nepamatoti noslogo fiziskās personas, izšķērdē valsts resursus un bezjēdzīgi nodarbina tiesu sistēmu ar lietām, kurām nemaz nevajadzētu nonākt līdz tiesas zālei. Te iederas tikai viens secinājums – paldies Valsts ieņēmumu dienestam, policijai un citām iestādēm par nekvalitatīviem lēmumiem, kas vismaz ļauj atkal un atkal pierādīt tiesiskuma pārākumu pār aklo birokrātiju.

✔️ Nobeigumā jāuzsver, ka izklāstītā situācija ir neapgāžams apliecinājums tam, ka iestādes lēmumi – lai cik draudīgi un galīgi tie izskatītos uz VID veidlapas – ir ne tikai apstrīdami, bet arī atceļami. Valdes locekļiem ir aktīvi jāaizstāv savas tiesības un nav jāpadodas iestādes formālajam spiedienam, jo kompetenta un mērķtiecīga tiesiskā aizsardzība spēj šo birokrātijas ratu apturēt.