📅 2026. gada 8. septembrī Latvijas Republikas Senāts lietā Nr. SKA-540/2026 pielika punktu interesantam strīdam starp nekustamā īpašuma īpašnieku un valsts un pašvaldības iestādēm. Šī lieta ir īpaši nozīmīga tiem, kuru īpašumi atrodas vēsturiskos pilsētu rajonos, kultūras pieminekļu teritorijās vai citās vietās, kur būvniecībai noteikti dažādi ierobežojumi. Galvenā atziņa – tas vien, ka ēka atrodas kultūrvēsturiskā teritorijā, vēl nenozīmē, ka iestāde drīkst automātiski aizliegt to nojaukt vai pārbūvēt. Katram ierobežojumam jābūt juridiski pamatotam, individuāli izvērtētam un samērīgam.

🔹 Kādam nekustamā īpašuma īpašniekam Jūrmalā piederēja dzīvojamā māja, kas atradās vēsturiskajā Vaivaru–Asaru–Mellužu–Pumpuru–Jaundubultu vasarnīcu rajonā. Īpašnieks vēlējās savu dzīvojamo māju nojaukt un tās vietā daļēji novietot vasarnīcu. Taču iecere sastapās ar valsts un pašvaldības iestāžu pretestību. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atteicās saskaņot ēkas nojaukšanu, savukārt būvvalde neakceptēja īpašnieka ieceri. Iestāžu ieskatā būtiska nozīme bija tam, ka ēka atradās kultūrvēsturiski aizsargājamā teritorijā. Īpašnieks šiem ierobežojumiem nepiekrita un vērsās administratīvajā tiesā. Un, kā izrādījās, viņa argumentiem bija nopietns juridisks pamats.

⚖️ Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 13. janvārī daļēji apmierināja īpašnieka pieteikumu. Tiesa cita starpā uzlika Jūrmalas būvvaldei pienākumu akceptēt paskaidrojuma rakstu dzīvojamās mājas nojaukšanai, uzlika būvvaldei pienākumu atkārtoti izvērtēt ieceri par vasarnīcas novietošanu, atzina par prettiesisku Jūrmalas pilsētas domes atteikumu pārvērtēt ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, kā arī atzina par prettiesisku Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atteikumu saskaņot dzīvojamās mājas nojaukšanu. Apgabaltiesa secināja, ka konkrētais īpašumtiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un jebkurā gadījumā nav samērīgs.

🚨 Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde iesniedza kasācijas sūdzību Senātā. Turklāt pārvalde pārsūdzēja ne vien tās atteikumu skarošo sprieduma daļu, bet arī tās daļas, kurās tiesa bija lēmusi par Jūrmalas būvvaldes un pašvaldības rīcību. Un te Senāts norādīja uz būtisku administratīvā procesa principu - iestāde nedrīkst pārsūdzēt jebkuru tiesas sprieduma daļu tikai tāpēc, ka tā piedalījusies konkrētajā tiesvedībā. Tiesības pārsūdzēt spriedumu ir saistītas ar attiecīgās iestādes kompetenci. Ja konkrētais jautājums ir citas iestādes kompetencē, nav pamata uzskatīt, ka valsts iestādei automātiski ir tiesības apstrīdēt arī šo sprieduma daļu. Šajā lietā tiesvedības laikā bija mainījies kultūras pieminekļa statuss – attiecīgais pilsētbūvniecības piemineklis no valsts nozīmes bija kļuvis par vietējās nozīmes pieminekli. Līdz ar to attiecīgie saskaņošanas jautājumi bija nonākuši pašvaldības kompetencē. Senāts atzina, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir pārsniegusi savu procesuālo tiesību robežas, pārsūdzot arī tās sprieduma daļas, kuras uz pārvaldi neattiecas.

⚖️ Pārvalde kasācijas sūdzībā plaši skaidroja, cik nozīmīga ir kultūras pieminekļu aizsardzība, kāpēc valsts drīkst ierobežot īpašumtiesības un kādēļ tās pieņemtie lēmumi esot tiesiski. Tomēr Senāts konstatēja būtisku problēmu. Pārvalde nebija konkrēti norādījusi, kādas tiesību normas apgabaltiesa būtu pārkāpusi, kā šie pārkāpumi izpaudušies un kā tie ietekmējuši lietas rezultātu. Ar vispārīgām frāzēm, ka iestāde darbojusies saskaņā ar likumu, kasācijā nepietiek. Turklāt pārvalde nebija pienācīgi atspēkojusi apgabaltiesas secinājumu, ka konkrētajai dzīvojamajai mājai pašai par sevi nav piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Tāpēc uz šo ēku nedrīkstēja automātiski attiecināt tieši tādus pašus ierobežojumus kā uz kultūras pieminekli. Bija nepieciešams izvērtēt, kā konkrētās ēkas nojaukšana ietekmētu tās kultūrvēsturiskās vērtības, kuru aizsardzībai visai teritorijai noteikts īpašais statuss.

Šāds izvērtējums nebija veikts.

📌Protams, kultūras mantojums ir jāsaglabā. Tā ir sabiedrības interesēs aizsargājama vērtība. Taču kultūras mantojuma aizsardzība nav universāls arguments, ar kuru iestāde var attaisnot jebkuru aizliegumu. Nekustamā īpašuma īpašniekam Satversmes 105. pants garantē tiesības uz īpašumu. Šīs tiesības nav absolūtas, tomēr to ierobežojumiem jābūt tiesiski pamatotiem un samērīgiem. Ja valsts vēlas aizliegt cilvēkam nojaukt viņam piederošu māju, tai jāspēj skaidri paskaidrot, kāpēc šāds ierobežojums konkrētajā gadījumā ir nepieciešams. Nepietiek vien pateikt: jūsu īpašums atrodas vēsturiskā teritorijā, tāpēc mēs neatļaujam.

📌No profesionālā viedokļa ir grūti attaisnot situāciju, kad valsts iestāde, kuras rīcībā ir juridiskie resursi un speciālisti, iesniedz kasācijas sūdzību, taču nespēj pienācīgi norādīt konkrētus apgabaltiesas pieļautos tiesību normu pārkāpumus. Kasācija nav iespēja vienkārši vēlreiz paziņot, ka tiesa ir kļūdījusies. Kasācijas sūdzībā jāpamato tiesību normu piemērošanas vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi un to nozīme lietas iznākumā. Senāta lēmums parāda, ka šīs prasības attiecas arī uz valsts iestādēm. Manā ieskatā valsts pārvaldei šādās situācijās būtu jāizrāda lielāka juridiskā precizitāte un arī paškritika. Ja tiesa jau ir konstatējusi būtiskus iestādes lēmuma pamatojuma trūkumus, nākamais solis nedrīkst būt vienkārša iepriekšējās nostājas atkārtošana ar cerību, ka augstākas instances tiesa tai piekritīs.

📚 Ko no šī sprieduma varam mācīties ?

🏡 1. Neuzskatiet, ka jebkurš iestādes noteiktais aizliegums automātiski ir tiesisks. Ja pašvaldība vai valsts iestāde aizliedz ēkas nojaukšanu, pārbūvi vai citu izmantošanu, pieprasiet konkrētu juridisko pamatojumu.

📄 2. Noskaidrojiet sava īpašuma precīzo aizsardzības statusu. Ir būtiska juridiska atšķirība starp situāciju, kad pati ēka ir kultūras piemineklis, un situāciju, kad tā vienkārši atrodas kultūras pieminekļa teritorijā. Tas nenozīmē, ka otrajā gadījumā ierobežojumu nav, taču to piemērošanai nepieciešams atbilstošs tiesiskais pamats un izvērtējums.

⚖️ 3. Pārbaudiet, vai iestāde ir izvērtējusi tieši jūsu īpašumu. Vispārīgs apgalvojums par kultūrvēsturisko vērtību var nebūt pietiekams. Iestādei jāspēj paskaidrot, kā tieši plānotā rīcība ietekmēs aizsargājamās vērtības.

🔍 4. Pārbaudiet, vai aizliegums ir samērīgs. Pat ja ierobežojumam ir likumisks pamats un leģitīms mērķis, jāvērtē tā nepieciešamība un samērīgums konkrētajos apstākļos.

⏳ 5. Nevilcinieties ar nelabvēlīgu lēmumu apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu. Administratīvajā procesā pastāv noteikti termiņi. To neievērošana var būtiski apgrūtināt savu tiesību aizsardzību.

✅ Šis gadījums ir labs atgādinājums, ka valsts pārvaldei nav neierobežotas rīcības brīvības. Iestādes lēmums nekļūst tiesisks tikai tāpēc, ka tajā ir atsauce uz likumu, sabiedrības interesēm vai kultūras mantojuma saglabāšanu. Tiesiskā valstī nevis cilvēkam ir jāpierāda, ka iestāde drīkst viņam kaut ko atļaut, bet gan iestādei jāspēj pamatot ikviens personas tiesību ierobežojums. Un, ja šāda pamatojuma nav, iestādes lēmumu var sekmīgi apstrīdēt tiesā.