🏛️ Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 29. septembra spriedums ir ļoti labs atgādinājums pašvaldībām par šķietami elementāru tiesiskas valsts principu – cilvēku vai uzņēmumu nedrīkst administratīvi sodīt tikai tāpēc, ka iestādei konkrētā rīcība šķiet nepareiza. Sodam ir nepieciešams skaidrs tiesiskais pamats.

🌳 Konkrētajā lietā pašvaldības institūcija bija piemērojusi 250 EUR naudas sodu par septiņu koku – sešu liepu un viena vītola – vainagu būtisku apzāģēšanu. Pašvaldība uzskatīja, ka kokiem samazināta vainagu zaļā masa vairāk nekā par 90 % un tādēļ notikusi koku bojāšana Meža likuma izpratnē. Taču Rīgas rajona tiesa pašvaldības lēmumu atcēla un administratīvā pārkāpuma lietu izbeidza. Ar to pašvaldība nesamierinājās un iesniedza apelācijas sūdzību, turpinot aizstāvēt savu nostāju, ka sods bijis pamatots.

📚 Pašvaldības argumentācija sākotnēji var pat šķist loģiska. Tās saistošajos noteikumos bija paredzēts, ka par koka bojāšanu uzskatāma vainaga lapotnes masas samazināšana vairāk par 20 % noteiktā periodā, bet konkrētajā gadījumā pašvaldība apgalvoja, ka samazinājums pārsniedzis pat 90 %. Taču tieši šeit arī atklājas pašvaldības būtiskā juridiskā kļūda. Ar saistošajiem noteikumiem var noteikt prasības, aizliegumus un pienākumus, bet no tā automātiski vēl neizriet tiesības cilvēku sodīt. Ja pašvaldība vēlas par attiecīgās prasības pārkāpumu piemērot administratīvo sodu, tam jābūt pienācīgi un skaidri paredzētam tiesību normās.

🏛️ Zemgales apgabaltiesa skaidri norādīja: pašvaldības domei bija tiesības pieņemt saistošos noteikumus par teritorijas, zaļo zonu un stādījumu aizsardzību un tāpat tai bija iespēja paredzēt administratīvo atbildību par noteikumu pārkāpšanu. Taču konkrētie pašvaldības saistošie noteikumi administratīvo atbildību un sodu par koku bojāšanas prasību pārkāpšanu nebija paredzējuši. Tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu – pašvaldība bija noteikusi, kā drīkst un kā nedrīkst rīkoties ar kokiem, bet nebija juridiski korekti noteikusi administratīvo sodu par šīs prasības pārkāpšanu.

🌲 Tad pašvaldība mēģināja šo trūkumu faktiski aizpildīt ar Meža likumu. Arī šo argumentu tiesa noraidīja. Tiesa norādīja, ka Meža likuma mērķis nav tieši saistīts ar pašvaldības teritorijā esošo zaļo zonu uzturēšanu un ka konkrētajā gadījumā attiecīgais zemesgabals un uz tā augošie koki vispār nebija Meža likuma objekts. Un te, manuprāt, ir šā sprieduma būtiskākā praktiskā atziņa. Iestāde nevar vispirms konstatēt rīcību, kuru tā uzskata par nevēlamu, bet pēc tam sākt meklēt kādu citu likumu, ar kura palīdzību cilvēku tomēr varētu sodīt. Administratīvās atbildības tiesībās secībai jābūt pretējai: vispirms jāpastāv skaidrai tiesību normai, kas konkrēto rīcību atzīst par administratīvu pārkāpumu un paredz par to sodu. Apgabaltiesa to pasaka īpaši precīzi – pat tad, ja pašvaldības noteiktās koku aizsardzības prasības ir pārkāptas, tam nav nozīmes administratīvā soda piemērošanai, ja nepastāv atbilstošs regulējums par piemērojamo atbildību un sodu.

👨‍⚖️ Citiem vārdiem – jautājums šajā lietā pat vairs nebija par to, vai koki bija pareizi vai nepareizi apzāģēti. Jautājums bija daudz fundamentālāks: vai valstij vai pašvaldībai vispār bija tiesības par konkrēto rīcību sodīt? Atbilde izrādījās – nebija. Un šeit ir vērts padomāt arī par administratīvās varas izmantošanas kvalitāti. Persona vispirms saņem 250 EUR sodu, tad tai savas tiesības jāaizstāv tiesā. Pirmās instances tiesa sodu atceļ. Pašvaldība tomēr turpina procesu apelācijas instancē, lai gan problēma nav kādā niansē par koku vainagu procentiem, bet gan pašā tiesiskā pamata esībā. Šādas lietas labi parāda, kādēļ administratīvajā procesā nevar akli paļauties uz argumentu: “iestāde taču zina, ko dara.” Iestādes arī kļūdās. Dažreiz – ļoti fundamentālos tiesību jautājumos.

⚖️ Tiesiskā valstī princips ir pretējs: jo lielāka vara valstij vai pašvaldībai dota pār personu, jo rūpīgāk šī vara ir jāpamato ar likumu. Administratīvais sods nav audzinošs instruments, ko iestāde var piemērot pēc saviem ieskatiem. Zemgales apgabaltiesa pašvaldības apelācijas sūdzību noraidīja un Rīgas rajona tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Spriedums nav pārsūdzams un stājās spēkā tā sastādīšanas dienā – 2026. gada 29. septembrī.

💡 Šis spriedums ir labs atgādinājums ikvienam: saņemot pašvaldības vai citas iestādes sodu, nevajadzētu aprobežoties tikai ar jautājumu, vai iestādes aprakstītais fakts ir noticis. Vienmēr jāpārbauda arī daudz svarīgāks jautājums – vai par konkrēto rīcību likums vispār ļauj piemērot administratīvo atbildību?