🚨 Vai policijas darbinieks drīkst personai, kura atrodas acīmredzamā alkohola reibumā, likt sēsties pie automašīnas stūres, bet pēc tam izsaukt citu policijas ekipāžu un ziņot par braukšanu reibumā? Un pats galvenais – vai šāda amatpersonas rīcība var radīt tik būtisku kaitējumu, lai par to iestātos kriminālatbildība? Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departaments 2026. gada 24. septembra lēmumā lietā SKK-61/2026 pievērsies tieši šādam, visai neparastam gadījumam. Senāts atcēla Vidzemes apgabaltiesas attaisnojošo spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instancē.

🍷 Lietas faktiskie apstākļi ir īpaši zīmīgi. Apelācijas instances tiesa bija konstatējusi, ka pašvaldības policijas darbinieks apzinājās, ka persona atrodas alkohola reibumā, tomēr deva tai prettiesisku rīkojumu pārvietot automašīnu. Turklāt arī otrs policijas darbinieks apzinājās personas reibuma stāvokli. Vēlāk tika konstatēts, ka personas asinīs alkohola koncentrācija sasniedza 2,58 promiles. Ar to stāsts nebeidzās. Pēc automašīnas pārvietošanas tika izsaukta Valsts policija, kurai netika atklāti patiesie notikuma apstākļi. Pret autovadītāju tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, viņš tika nogādāts policijas iecirknī un administratīvi aizturēts. Apelācijas instances tiesa bija atzinusi arī to, ka viens no apsūdzētajiem vēlējās, lai persona tiktu aizturēta un pret viņu tiktu sākts administratīvais process.

👮 Pirmās instances tiesa abus policijas darbiniekus bija atzinusi par vainīgiem – vienu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, bet otru par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu. Savukārt Vidzemes apgabaltiesa šo spriedumu pilnībā atcēla un abas personas attaisnoja, galvenokārt secinot, ka nav pierādīta viena no nepieciešamajām noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm – būtisks kaitējums. Tieši šeit arī slēpjas šīs lietas būtiskākā juridiskā problēma. Kriminālatbildība par Krimināllikuma 318. un 319. pantā paredzētajiem nodarījumiem attiecīgajā likuma redakcijā nevarēja iestāties tikai tāpēc, ka amatpersona rīkojusies prettiesiski. Bija nepieciešams konstatēt arī būtisku kaitējumu. Taču būtisks kaitējums nebūt nenozīmē tikai konkrētu naudas summu vai mantisku zaudējumu.

📌 Senāts uzsvēra, ka būtisks kaitējums ir vērtējuma jēdziens. Lai noteiktu, vai aizsargātās intereses ir apdraudētas pietiekami nopietni, jāvērtē apdraudējuma veids, saturs un intensitāte, personas attieksme pret notikušo, reāla kaitējuma iestāšanās risks un iespējas šo kaitējumu novērst. Tātad tiesa nedrīkst šo jautājumu reducēt vienīgi uz aprēķinu, cik eiro kāds ir zaudējis. Īpaši nozīmīga ir Senāta atziņa par personas brīvības ierobežošanu. Senāts atsaucās uz savu agrāko judikatūru un norādīja, ka tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību ir viena no būtiskākajām garantijām tiesiskā valstī, un pat salīdzinoši neilga nepamatota brīvības ierobežošana var būt būtisks personas tiesību aizskārums.

💡 Šī atziņa praksē ir daudz plašāka par konkrēto policijas darbinieku krimināllietu. Tā atgādina, ka pamattiesību aizskārumu nevar vienmēr izmērīt ar kalkulatoru. Cilvēka brīvība, drošība, tiesības uz taisnīgu valsts varas īstenošanu un aizsardzība pret nepamatotu valsts iejaukšanos pašas par sevi ir juridiski aizsargājamas vērtības.

💰 Interesanta ir vēl viena apelācijas instances tiesas argumentācijas kļūda. Apgabaltiesa bija piešķīrusi nozīmi tam, ka cietušais nebija prasījis kompensāciju par morālajām vai fiziskajām ciešanām, bet gan tikai par mantiskajiem zaudējumiem, no tā izdarot secinājumu, ka būtisks pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Senāts šādu pieeju nepārprotami noraidīja. Cietušā tiesības pieprasīt kompensāciju nav viņa pienākums. Tas, ka cilvēks neprasa naudu par morālo kaitējumu, nenozīmē, ka viņa tiesības nav pārkāptas. Senāts īpaši norādīja, ka morālais kaitējums ne vienmēr vispār ir izsakāms naudā un pamattiesību aizskāruma konstatēšana nevar būt atkarīga no tā, vai cietušais ir iesniedzis kompensācijas pieteikumu.

🚗 Turklāt šajā lietā bija jāvērtē nevis viens izolēts apstāklis, bet notikumu kopums: personas aizturēšana, transportlīdzekļa vadīšanas tiesību izņemšana, automašīnas izņemšana, šo ierobežojumu ilgums un faktiskās sekas, kā arī risks, kas radās, liekot personai ar 2,58 promilēm alkohola koncentrāciju vadīt automašīnu. Senāts uzsvēra, ka visi šie apstākļi ir jāvērtē savstarpējā kopsakarā.

🏛️ Šeit redzama ļoti būtiska tiesiskas valsts ideja – jo lielākas pilnvaras valsts piešķir amatpersonai, jo lielāka nozīme ir tam, lai šīs pilnvaras tiktu izmantotas tieši tam mērķim, kuram tās paredzētas. Policijas funkcija ir novērst pārkāpumus un aizsargāt cilvēkus, nevis radīt situāciju, kurā pārkāpums vispirms tiek provocēts un pēc tam izmantots pret pašu personu.

⚖️ Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka Senāts šajā lietā nav galīgi atzinis apsūdzētos par vainīgiem. Kasācijas instances tiesa konstatēja būtiskus trūkumus apelācijas instances argumentācijā, atcēla attaisnojošo spriedumu un nodeva lietu Vidzemes apgabaltiesai jaunai izskatīšanai. Tādēļ jautājums par personu kriminālatbildību vēl būs jāizlemj tiesai, atkārtoti un pilnvērtīgi izvērtējot lietas apstākļus.

📚 No juridiskās prakses viedokļa SKK-61/2026 tomēr jau tagad ir nozīmīgs nolēmums. Tas vēlreiz nostiprina atziņu, ka jēdziens “būtisks kaitējums” nav automātiski pielīdzināms mantiskam zaudējumam. Pamattiesību, personas brīvības, dzīvības un drošības apdraudējums noteiktos apstākļos var sasniegt krimināltiesiski nozīmīgu pakāpi arī tad, ja zaudējuma apmēru nav iespējams vienkārši ierakstīt ailē “EUR”.

🔎 Savukārt tiesām šis nolēmums ir atgādinājums, ka vērtējuma jēdzienus nevar piemērot formāli. Ir jāskatās uz visu notikumu ķēdi, cēloņsakarību un faktisko valsts varas iejaukšanās smagumu. Dažreiz dažas minūtes nepamatotas brīvības atņemšanas juridiski var būt daudz nozīmīgākas nekā viegli aprēķināms mantisks zaudējums. Sprieduma galvenā atziņa ir vienkārša, bet būtiska: cilvēka pamattiesību vērtību nevar noteikt tikai naudā. Un valsts amatpersonas rīcības sekas ir jāvērtē pēc tā, ko cilvēkam un sabiedrībai šī rīcība faktiski nodarījusi vai reāli apdraudējusi.