🔥 Iedomājieties situāciju: gāzes skaitītājam tiek konstatēta bojāta plomba. Nav zināms, kad bojājums radies, nav droši zināms, kura persona to izdarījusi, taču, analizējot iepriekšējo gāzes patēriņu, tiek secināts, ka pārkāpums varētu būt sācies pirms vairākiem gadiem. Rezultātā patērētājam tiek aprēķināti tūkstošiem eiro par it kā patērētu, bet neuzskaitītu dabasgāzi. Vai ar šādu pieņēmumu ķēdi pietiek, lai no personas piedzītu naudu?

🏛️ Uz šo jautājumu būtiskas atbildes sniedz Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 22. septembra spriedums lietā SKC-64/2026. Senāts atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu lietā, kurā AS “Gaso” no nekustamā īpašuma īpašnieces prasīja atlīdzību par neuzskaitītu dabasgāzi.

💶 AS “Gaso” sākotnēji pieprasīja piedzīt vairāk nekā 8000 eiro, tostarp 4070,11 eiro par neuzskaitītu dabasgāzi un tikpat lielu līgumsodu. Prasījums attiecās uz 8934 m³ dabasgāzes, kuru uzņēmums uzskatīja par faktiski patērētu, bet skaitītāja neuzskaitītu. Strīda pamatā bija 2020. gadā veiktā skaitītāja un tā plombas pārbaude. Laboratorija konstatēja, ka plombas nospiedums un kniede neatbilst rūpnīcas pirmreizējās verificēšanas plombai, kā arī tika konstatēti citi bojājumi. No tā AS “Gaso” izdarīja secinājumu par prettiesisku iejaukšanos dabasgāzes uzskaites sistēmā.

📉 Taču te sākas būtiskākā problēma. Ne laboratorijas pārbaude, ne vēlāk veiktā ekspertīze nespēja pateikt, kad tieši plombas bojājums vai iejaukšanās skaitītājā notikusi. Tā vietā pārkāpuma sākums faktiski tika sasaistīts ar laiku, kad īpašumā bija samazinājies gāzes patēriņš. Apgabaltiesa pieņēma, ka parāda aprēķins veicams par laiku no 2012. gada 30. septembra līdz 2017. gada 30. novembrim, un no atbildētājas piedzina 4070,11 eiro par neuzskaitītu gāzi, kā arī 2035,05 eiro līgumsodu un citus izdevumus. Senāts šādu pieeju atzina par juridiski nepietiekami pamatotu.

⚖️ Viena no nozīmīgākajām Senāta atziņām ir pavisam vienkārša: vispirms ir jānoskaidro pārkāpuma izdarīšanas brīdis. Tieši tas ir priekšnoteikums gan zaudējumu piedziņai, gan noilguma izvērtēšanai. Ja šo brīdi precīzi noteikt nav iespējams, pārkāpuma perioda noteikšanai ir piemērojama normatīvajos aktos paredzētā kārtība, nevis brīvi izraudzīts periods, kurā novērotas patēriņa izmaiņas.

🧩 Īpaši būtiski, ka Senāts nošķīra pašu pārkāpumu no tā iespējamajām sekām. Plombas bojāšana ir vienreizēja darbība. Savukārt iespēja pēc tam ilgstoši patērēt gāzi ar samazinātu uzskaiti var būt šīs darbības sekas. Tādēļ nevar vienkārši pateikt: ja patēriņš vairākus gadus bijis mazāks, tad arī pats pārkāpums ildzis visus šos gadus. Šī atšķirība nav juridiska teorija teorijas pēc. No tā, kad pārkāpums faktiski izdarīts, var būt atkarīgs gan prasījuma apmērs, gan tas, vai prasījums vispār nav noildzis.

🏠 Vēl satraucošāks ir cits lietas apstāklis. Strīdīgais skaitītājs īpašumā bija uzstādīts jau 2006. gadā, bet atbildētāja par īpašuma īpašnieci kļuva tikai 2008. gadā. Īpašnieka maiņas brīdī skaitītājs netika ne nomainīts, ne tehniski pārbaudīts. Tādēļ objektīvi rodas jautājums – uz kāda pamata iespējams droši secināt, ka bojājums radies tieši jaunā īpašnieka laikā?

🧾 Senāts arī uzsvēra, ka tiesa nebija noskaidrojusi gāzes patēriņu laikā no skaitītāja uzstādīšanas 2006. gadā līdz 2008. gadam, kad īpašumu ieguva atbildētāja. Tieši šim apstāklim, pēc Senāta domām, bija būtiska nozīme. Turklāt prasītājam ir pienākums pierādīt, kurā brīdī tika radīta iespēja patērēt dabasgāzi ar samazinātu uzskaiti.

🤔 Šeit arī rodas plašāks jautājums par energoapgādes uzņēmumu pierādīšanas praksi. Ja sistēmas operators, mainoties īpašuma īpašniekam, nefiksē pietiekami drošu skaitītāja un plombu tehnisko stāvokli, diez vai šī pierādījumu trūkuma sekas vēlāk automātiski būtu pārnesamas uz patērētāju.

📊 Turklāt lietā bija vēl kāda ļoti interesanta pretruna. AS “Gaso” savu aprēķinu cita starpā pamatoja ar to, ka noteiktā periodā gāzes patēriņš bijis būtiski mazāks. Taču Senāts konstatēja, ka no 2017. gada novembra līdz skaitītāja noņemšanai 2020. gada augustā patēriņa samazinājums vairs nebija novērojams. Citiem vārdiem – ja plombas un skaitītāja bojājumi visu šo laiku bija tie paši, kāpēc līdz 2017. gadam tie it kā izraisīja nepareizu gāzes uzskaiti, bet pēc tam tas pats skaitītājs atkal sāka uzskaitīt patēriņu normāli?

🔎 Senāts norādīja, ka apgabaltiesa šo pretrunu nebija pienācīgi izvērtējusi un nebija pamatojusi, kādēļ tieši no 2012. līdz 2017. gadam skaitītājs it kā uzskaitīja gāzi neprecīzi, bet vēlāk, bojājumiem joprojām pastāvot, – precīzi. Tieši šeit šāda veida prasībās slēpjas lielākais risks. Statistiska sakarība vēl nav pierādījums konkrēta cilvēka prettiesiskai rīcībai. Patēriņš var samazināties ļoti dažādu iemeslu dēļ – dzīvesveida maiņas, prombūtnes, citu apkures veidu izmantošanas, ēkas energoefektivitātes uzlabojumu vai citu apstākļu rezultātā.

🧠 Ja no fakta “patēriņš samazinājās” automātiski pārietu pie secinājuma “tātad šajā datumā tika sabojāta plomba”, pierādīšanas process faktiski tiktu aizstāts ar pieņēmumu. Civilprocesā ar to nepietiek. Senāts vēlreiz atgādināja arī fundamentālu civilprocesa principu – tiesai pierādījumi jāvērtē objektīvi un savstarpējā kopsakarā, bet spriedumā jāsniedz loģisks un saprotams pamatojums, kādēļ vieniem pierādījumiem dota priekšroka, bet citi noraidīti. Tas ir būtiski ne tikai gāzes lietās. Šī atziņa attiecas uz daudz plašāku strīdu loku, kuros uzņēmums vai iestāde, balstoties uz aprēķiniem, statistiku vai netiešiem pierādījumiem, mēģina personai piedēvēt konkrētu pārkāpumu un pēc tam aprēķināt ievērojamas finansiālas sekas.

🛡️ Vienlaikus būtu nepareizi šo spriedumu interpretēt tā, ka bojāts skaitītājs vai plomba patērētājam nerada nekādu atbildības risku. Senāts nav konstatējis, ka pārkāpuma vispār nebija, un nav arī galīgi noraidījis AS “Gaso” prasību.Senāts secināja ko citu – iepriekšējais spriedums nebija pietiekami pamatots, jo nebija pienācīgi noskaidrots pārkāpuma izdarīšanas brīdis un nebija objektīvi izvērtēti visi savstarpēji pretrunīgie pierādījumi. Tāpēc Latgales apgabaltiesas spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai.

💡 No patērētāja viedokļa šis spriedums tomēr ir ļoti nozīmīgs. Tas apliecina, ka pat situācijā, kad skaitītājam objektīvi konstatēti bojājumi, pakalpojuma sniedzējam joprojām ir jāpierāda juridiski nozīmīgie apstākļi. Bojājums pats par sevi neatbrīvo prasītāju no pierādīšanas pienākuma.

🔐 Savukārt energoapgādes uzņēmumiem šis spriedums ir signāls, ka skaitītāju uzstādīšanas, pārbaudes, plombēšanas un īpašnieku maiņas dokumentēšana nevar būt tikai tehniska formalitāte. Ja pēc desmit vai piecpadsmit gadiem no patērētāja paredzēts piedzīt ievērojamas summas, sākotnējam mēraparāta stāvoklim un pārbaudes vēsturei var būt izšķiroša nozīme.

⚖️ Tiesiskā valstī princips ir vienkāršs: jo smagākas finansiālās sekas personai vēlas piemērot, jo pārliecinošākam jābūt pierādījumu kopumam. Pieņēmums nevar aizstāt pierādījumu, bet matemātisks pārrēķins nevar pats par sevi pierādīt, kurš, kad un kādā veidā izdarījis pārkāpumu. Šis Senāta spriedums ir vērtīgs atgādinājums – arī tad, ja skaitītāja plomba ir bojāta, prasītājam tiesā joprojām ir jāpierāda daudz vairāk nekā tikai pats bojājuma fakts.