🏛️ Administratīvā rajona tiesa 2026. gada 29. septembrī lietā Nr. A420198625 pieņēma ļoti interesantu spriedumu, kas, manuprāt, būtu rūpīgi jāizlasa ne tikai sabiedriskā labuma organizācijām, bet arī pašam Valsts ieņēmumu dienestam. Strīds šķietami bija vienkāršs. Biedrība, kurai bija piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss sporta atbalstīšanas jomā, noteiktajā termiņā nebija iesniegusi 2024. gada pārskatu. VID uzskatīja, ka šis pārkāpums ir pietiekami būtisks, lai biedrībai atņemtu sabiedriskā labuma organizācijas statusu.

❗ Tomēr tiesas spriedums ļoti skaidri parāda problēmu, ar kuru praksē nākas sastapties ne reizi vien: valsts pārvalde konstatē formālu pārkāpumu un pēc tam gandrīz automātiski virzās uz iespējami bargāko risinājumu, nepietiekami iedziļinoties jautājumā — kāpēc pārkāpums radies, kādas ir tā faktiskās sekas un vai mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Jā, gada pārskats bija jāiesniedz līdz 2025. gada 31. martam. Un jā — tas šajā termiņā iesniegts netika. Šajā jautājumā faktiski nebija strīda. Tiesa arī nepasaka, ka gada pārskatus varētu neiesniegt vai ka termiņu ievērošanai nebūtu nozīmes. Taču administratīvajās tiesībās ar konstatējumu “termiņš nokavēts” vien nepietiek, lai automātiski piemērotu jebkuras iespējamās sekas. Īpaši tad, ja likums iestādei dod rīcības brīvību izvēlēties, vai konkrētais administratīvais akts vispār izdodams.

📨 Biedrība tiesai skaidroja, ka pārskata kavējums nebija radies ļaunprātības vai vēlmes kaut ko slēpt dēļ. Gluži pretēji — bija radušās problēmas saistībā ar VID EDS konstatētajām nesakritībām deklarētajos datos. Biedrība vairākkārt veica labojumus, sazinājās ar VID un lūdza palīdzību situācijas atrisināšanai. No sprieduma izriet, ka padziļinātā izpētē kopā ar VID darbinieci tika konstatēts, ka nesakritības bija radušās komplicētas situācijas un EDS automātiski ģenerētu datu dēļ. 2025. gada 26. maijā pats VID apstiprināja, ka dati deklarēti pareizi.

📚 Pēc tam bija nepieciešams sagatavot koriģēto gada pārskatu un nodrošināt obligāto revīziju. Biedrība 30. jūnijā EDS pat nosūtīja VID lūgumu pagarināt pārskata sagatavošanas termiņu līdz 21. jūlijam. Tomēr VID 3. jūlijā pieņēma lēmumu sabiedriskā labuma organizācijas statusu atņemt. Un te sākas pats interesantākais. Tiesa atzina, ka gada pārskata neiesniegšana termiņā principā var tikt uzskatīta par būtisku pārkāpumu. Tas ir svarīgi — spriedums nebūt nenozīmē, ka tiesa būtu legalizējusi gada pārskatu neiesniegšanu. Taču pavisam cits jautājums ir par sekām, kuras VID par šo pārkāpumu izvēlējās piemērot. Likums paredzēja vairākus iespējamos valsts reakcijas instrumentus. Par gada pārskata savlaicīgu neiesniegšanu iespējams piemērot arī administratīvo atbildību — brīdinājumu vai naudas sodu. Savukārt sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšana ir daudz smagāks līdzeklis ar būtiskām praktiskām sekām organizācijas turpmākajai darbībai

.

🚨 Tiesa konstatēja ļoti būtisku problēmu: VID iespēju izmantot mazāk ierobežojošu līdzekli pēc būtības pat nebija izvērtējis. Citiem vārdiem — pirms atņemt organizācijai statusu, VID bija jāuzdod sev elementārs administratīvo tiesību jautājums: vai šajā konkrētajā situācijā mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk smagu līdzekli? Tieši šeit, manuprāt, visspilgtāk parādās pārmērīgi formālistiskas valsts pārvaldes risks. Administratīvajā procesā nav pietiekami pateikt: “Likums ļauj mums to darīt.” Iestādei ir jāspēj pamatot arī: “Kāpēc tieši šajā konkrētajā gadījumā mums tas ir jādara?”

🧑‍⚖️ Tiesa īpaši ņēma vērā to, ka kavējums nebija saistīts ar apzinātu ļaunprātību vai klaji nolaidīgu attieksmi. Arī pats VID biedrības sniegto notikumu skaidrojumu nebija apšaubījis. Turklāt VID nebija konstatējis, ka biedrība iepriekš būtu pieļāvusi līdzīgus vai citus pārkāpumus. Un te parādās vēl viens ārkārtīgi nozīmīgs apstāklis. Biedrība norādīja, ka 2024. gadā tā ziedojumos bija piesaistījusi vairāk nekā 1,54 miljonus eiro, kas izmantoti sabiedriskā labuma darbībai, atbalstot aptuveni 400 bērnu un jauniešu sportiskās aktivitātes.

👧👦 Tādējādi VID lēmums nebija tikai juridiska sankcija pret vienu juridisku personu. Tā sekas potenciāli skāra arī tos bērnus, jauniešus un ģimenes, kas no biedrības darbības saņēma reālu labumu. Tieši šo aspektu tiesa, manuprāt, ļoti precīzi izceļ: jo ilgāk organizācija darbojusies sabiedrības interesēs un jo lielāku labumu tā devusi sabiedrībai, jo piesardzīgāk valsts iestādei jāizvērtē lēmums, kura rezultātā šis labums varētu tikt samazināts vai pat izbeigts. Tiesa pat izmanto ļoti trāpīgu apzīmējumu — “lose-lose” situācija. Proti, zaudētāja ir gan organizācija, kurai tiek atņemts statuss, gan sabiedrība, kura tās darbības rezultātā iepriekš saņēma ievērojamu labumu.

🏛️ Manuprāt, šeit arī ļoti spilgti parādās viena no Latvijas valsts pārvaldes problēmām — dažkārt pārāk liela uzmanība tiek pievērsta tam, vai privātpersona ir precīzi izpildījusi formālu pienākumu, bet pārāk maz tiek vērtēts, kādu reālu rezultātu sabiedrībai radīs pašas iestādes lēmums. Administratīvā procesa likuma samērīguma princips nav dekoratīva juridiska frāze, kuru iestāde var ierakstīt lēmuma beigās. Tas uzliek pienākumu reāli salīdzināt privātpersonai nodarīto kaitējumu ar sabiedrības ieguvumu. Šajā lietā tiesa secināja, ka VID bija tikai vispārīgi atsaucies uz sabiedrības interesēm kontrolēt sabiedriskā labuma organizāciju darbību, taču nebija pienācīgi izvērtējis, kāds konkrēts ievērojams sabiedrības ieguvums radīsies tieši no šīs biedrības statusa atņemšanas.

❓ Un tas tiešām ir labs jautājums: ja organizācija ir atbalstījusi simtiem bērnu, piesaistījusi vairāk nekā pusotru miljonu eiro sabiedriskā labuma mērķiem, nav konstatēta līdzekļu izšķērdēšana vai ļaunprātīga rīcība, bet gada pārskata iesniegšanas kavējums ir izskaidrots un pārskats pēc tam iesniegts — ko tieši sabiedrība iegūst no tā, ka organizācijai atņem statusu?

⚠️ Vēl interesantāk — VID pats tiesai skaidroja, ka administratīvā atbildība un statusa atņemšana ir divi savstarpēji patstāvīgi instrumenti un katrā gadījumā būtu individuāli jāvērtē pārkāpuma raksturs, tā ietekme un organizācijas sadarbība ar VID. Taču konkrētajā lietā administratīvā pārkāpuma process vispār nebija uzsākts, savukārt tika izvēlēts tieši smagākais instruments — statusa atņemšana. Rezultātā tiesa secināja, ka VID nepareizi izmantojis tam piešķirto rīcības brīvību, nav pienācīgi izvērtējis mazāk ierobežojošus līdzekļus un nav salīdzinājis biedrībai radīto kaitējumu ar sabiedrības iespējamo ieguvumu. Tādēļ VID lēmums tika atzīts par prettiesisku un atcelts.

🧠 Šis spriedums, manuprāt, ir labs atgādinājums VID un citām valsts iestādēm: valsts pārvalde nav sankciju konveijers. Tiesiska valsts nenozīmē tikai prasīt no privātpersonas precīzu normatīvo aktu ievērošanu. Tikpat stingri normatīvie akti ir jāievēro arī pašai valsts pārvaldei — tostarp pienākums izvērtēt lietderību, samērīgumu, individuālos apstākļus un mazāk ierobežojošas alternatīvas. Privātpersonai nav jābūt ideālai, lai tai būtu tiesības uz samērīgu valsts pārvaldi. Valsts iestādes uzdevums nav atrast smagāko iespējamo sankciju. Valsts iestādes uzdevums ir atrast tiesisku, samērīgu un konkrētajai situācijai piemērotu risinājumu.