✔️ Kā jau, iespējams, esat pamanījuši manās iepriekšējās publikācijās, tiesu prakse nereti parāda skarbu ainu – Valsts ieņēmumu dienests (VID) un citas valsts vai pašvaldību iestādes regulāri zaudē tiesvedībās gan pret maniem klientiem, gan citās lietās. Rezultāts ir likumsakarīgs: iestādes ir spiestas atzīt savas kļūdas un kompensēt nodarītos zaudējumus. Tikai pirms dažām nedēļām rakstīju par gadījumu, kurā VID pēc mana lūguma klientam atlīdzināja zaudējumus 78 000 eiro apmērā.

✔️ Šādi piemēri ir daudz. Tie nav saistīti tikai ar VID, bet arī ar daudzu citu valsts un pašvaldību iestāžu nelikumīgiem lēmumiem. Un šeit mēs nonākam pie būtiskākās problēmas: kad iestādei ir jākompensē zaudējumi konkrētai fiziskai vai juridiskai personai, nauda tiek ņemta no valsts budžeta. Tas nozīmē – no mūsu visu, nodokļu maksātāju, kabatām. Mēs apmaksājam iestāžu brāķi, bet vai praksē esat dzirdējuši par gadījumiem, kad kāds konkrēts ierēdnis vai lēmuma pieņēmējs par to tiktu saukts pie atbildības?

✔️ Manā ieskatā šāda prakse, kurā pastāv pilnīga bezatbildība par pieņemtajiem lēmumiem, nav pamatota. Ja iestādes rīcības dēļ valsts budžetam rodas papildu izdevumi, būtu loģiski meklēt vainīgo darbinieku un regresa kārtībā no viņa šos zaudējumus piedzīt. Apziņa, ka par nelikumīgu vai klaji nekompetentu rīcību var nākties atbildēt ar savu personīgo maku, visticamāk, ātri vien izbeigtu praksi pieņemt lēmumus pēc principa "gan jau tiesa tiks galā". Ierēdņiem ir jāsaprot, ka viņi nevar atļauties rīcību, kas viņiem pašiem ir pilnīgi bez sekām.

✔️ Tomēr, ja paanalizējam šo situāciju no otras puses, paveras pavisam cita aina. Iedomāsimies, ka mēs ieviešam stingru personīgās atbildības sistēmu. Vai šādos apstākļos vispār kāds vēlēsies strādāt valsts pārvaldē? Kurš racionāli domājošs profesionālis gribēs kļūt, piemēram, par VID ģenerāldirektoru vai augsta līmeņa iestādes vadītāju, zinot, ka viens kļūdains vai vēlāk tiesā atcelts lēmums var nozīmēt pienākumu no savas kabatas kompensēt tūkstošiem vai pat miljoniem eiro lielus zaudējumus? Pastāv milzīgs risks, ka šāda sistēma pilnībā paralizētu valsts aparātu. Bailēs no kļūdām un personīgā bankrota ierēdņi vienkārši izvairītos pieņemt jebkādus lēmumus, slīcinot procesus bezgalīgā birokrātijā un saskaņošanā.

✔️ Tas ir klasisks koks ar diviem galiem. No vienas puses – sabiedrības interesēs nav apmaksāt nekompetenci no valsts budžeta. No otras puses – valstij ir nepieciešams funkcionējošs aparāts, kurā cilvēki nebaidās uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus. Kāds, jūsuprāt, būtu pareizais risinājums? Vai un kādā apmērā amatpersonām būtu jāatbild ar savu personīgo mantu par iestādes zaudējumiem tiesās? Aicinu dalīties ar viedokļiem komentāros – šī ir tēma, par kuru sabiedrībai ir vērts diskutēt!