✔️ Iedomājieties divus uzņēmējus – A un B. Abi ir bijuši valdes locekļi uzņēmumos, kuri ir likvidēti. Abos gadījumos Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir vērsies pret viņiem, lai piedzītu likvidēto uzņēmumu nodokļu parādus. Apstākļi ir identiski. Tomēr viena uzņēmēja lieta beidzas ar pilnīgu uzvaru un taisnīguma atjaunošanu, bet otra – ar neatgriezenisku finansiālu slogu. Kā tas ir iespējams tiesiskā valstī? Atbilde slēpjas nevis faktos, bet gan tajā, kad Augstākā tiesa (Senāts) nolēma mainīt savu viedokli par to, kā lasāms likums.

✔️ Virknei uzņēmēju gadiem ilgi nācās saskarties ar VID lēmumiem, kas lika valdes locekļiem personīgi segt nodokļu parādus uzņēmumos, kas jau bija likvidēti. Ilgu laiku sistēma darbojās kā vienots mehānisms, un tiesas šos lēmumus atstāja spēkā. Līdz brīdim, kad Senāts pieņēma jaunu un būtisku atziņu. Tiesa secināja: gramatiski iztulkojot likumu, nevar nonākt pie secinājuma, ka nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu no valdes locekļa ir iespējams uzsākt tad, kad juridiskā persona vairs nepastāv. Cita starpā Senāts uzsvēra, ka likums paredz alternatīvu piedzīt parādu gan no juridiskās personas, gan no valdes locekļa, kas nozīmē, ka pašai juridiskajai personai ir jāpastāv, lai šāda alternatīva maz būtu iespējama. Tiem uzņēmējiem, kuru tiesvedības vēl atradās procesā, šis bija glābiņš. Tiesas atcēla VID lēmumus, pamatojoties uz šo jauno, loģisko Senāta interpretāciju.

✔️ Loģiski domājot, ja valsts augstākā tiesu instance atzīst, ka VID gadiem ir nepareizi tulkojis likumu un piedzinis naudu pretlikumīgi, vai nevajadzētu šo netaisnību labot arī attiecībā uz tiem, kuru tiesas procesi noslēdzās pirms šīs atziņas rašanās? Uzņēmējs (kura situācija ir 100% tāda pati) vēršas tiesā, lūdzot pārskatīt viņa lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem – jauno Senāta praksi, kas skaidri pasaka, ka pret viņu vispār nedrīkstēja vērsties. Taču te sākas juridiskais absurds. Tiesa atsakās lietu pārskatīt, norādot, ka tiesu praksē izteiktās atziņas par tiesību normu interpretāciju nav uzskatāmas par faktiskiem lietas apstākļiem. Līdz ar to jauna interpretācija acīmredzami nav "jaunatklāts apstāklis" likuma izpratnē.

✔️ Juristiem tas ir saprotams koncepts – "res judicata" jeb sprieduma galīgums. Lai tiesu sistēma nesabruktu zem bezgalīgiem pārskatīšanas lūgumiem, spriedumiem ir jābūt galīgiem. Tomēr no vienkāršā cilvēka, uzņēmēja un pilsoņa viedokļa tas ir absolūts murgs. Sanāk, ka valsts var kļūdīties likuma piemērošanā, sagraut cilvēka dzīvi, bet brīdī, kad valsts pati savu kļūdu atzīst, tā pasaka: "Atvainojiet, bet jūsu vilciens jau ir aizgājis." Tā vairs nav paļaušanās uz taisnīgu tiesu; tā ir paļaušanās uz tiesisko loteriju.