Saeimas Ārlietu komisijas 2025. gada 22. oktobra ierosinājums iekļaut parlamenta sēdes darba kārtībā likumprojektu "Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" (turpmāk – Stambulas konvencija) iezīmē nozīmīgu pavērsienu Latvijas starptautisko tiesību praksē. Šis lēmums, kas paredz konvencijas denonsēšanu, nav interpretējams kā pēkšņa politiska kaprīze vai atkāpšanās no valsts apņemšanās apkarot vardarbību. Gluži pretēji, tas ir loģisks un juridiski pamatots noslēgums ilgstošām un sarežģītām tiesiskām diskusijām, kas aizsākās jau ilgi pirms konvencijas ratifikācijas 2024. gadā un kulminēja starptautiskā līmenī radušās domstarpībās par tās piemērošanas nosacījumiem.

     Ratificējot Stambulas konvenciju, Latvijas Saeima pieņēma likumu "Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu", kura 2. pantā tika ietverta īpaša deklarācija. Šī deklarācija noteica, ka Latvija piemēros konvenciju "Latvijas Republikas Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu". Papildus tam deklarācijā tika skaidri norādīts, ka konvencijā lietotais termins "sociālais dzimums" (gender) Latvijas tiesību sistēmā netiks interpretēts kā tāds, kas radītu pienākumu mainīt vai paplašināt Satversmē un citos normatīvajos aktos nostiprināto izpratni par dzimumu kā bioloģisku kategoriju – sievieti un vīrieti. Šīs deklarācijas primārais mērķis bija preventīvi novērst potenciālu tiesību normu kolīziju starp konvencijas noteikumiem un Satversmes 110. pantu, kas definē laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti un aizsargā ģimeni.

     Likumprojekta par izstāšanos no konvencijas anotācijā pamatoti norādīts, ka "pašreizējā Stambulas konvencijas īstenošanas prakse gan liedz gūt pārliecību, vai ikkatrā gadījumā valsts un pašvaldību institūcijas īsteno pasākumus pret vardarbību un tās riskiem atbilstoši deklarācijā ietvertajiem principiem". Šis apgalvojums atklāj praktisku problēmu – tiesiskā nenoteiktība, ko radījuši starptautiskie iebildumi, paralizē konsekventu un vienotu konvencijas normu piemērošanu. Turklāt Latvijas palikšana konvencijas dalībvalsts statusā neizbēgami novestu pie paredzama un negatīva scenārija saistībā ar konvencijas uzraudzības mehānismu. Konvencijas ieviešanu uzrauga neatkarīgu ekspertu grupa GREVIO, kuras mandāts ir veikt dalībvalstu periodisku novērtēšanu un sniegt rekomendācijas. Latvijas gadījumā šis process būtu lemts neveiksmei jau pašā sākumā.

1.     GREVIO, veicot Latvijas novērtēšanu, neizbēgami konstatētu faktu, ka Latvija piemēro konvenciju caur savas deklarācijas prizmu, kas ierobežo, piemēram, termina "sociālais dzimums" interpretāciju.

2.     Rezultātā GREVIO ziņojums par Latviju, visticamāk, būtu asi kritisks. Tajā tiktu norādīts uz starptautisko saistību nepildīšanu nevis tāpēc, ka Latvijā netiktu aizsargāti vardarbības upuri, bet gan tāpēc, ka Latvija atsakās pieņemt konvencijas "oficiālo" un plašāko interpretāciju, kas ir pretrunā ar Saeimas pieņemto deklarāciju.

3.     Šāds scenārijs nozīmētu, ka Latvija būtu spiesta tērēt ievērojamus administratīvos, diplomātiskos un finanšu resursus, lai aizstāvētos pret garantētu starptautisku nosodījumu un pastāvīgu juridisku spiedienu. Šī cīņa par interpretācijas jautājumiem novērstu uzmanību un resursus no galvenā mērķa – reālas un efektīvas vardarbības apkarošanas nacionālā līmenī.

Šādā perspektīvā izstāšanās no konvencijas ir pragmatisks solis, lai preventīvi izvairītos no šī neizbēgamā un neproduktīvā starptautiskā konflikta. Tas ļauj valstij saglabāt kontroli pār savu tiesību politiku un novirzīt resursus turp, kur tie ir visvairāk nepieciešami.

    Likumprojekta anotācijā pamatoti uzsvērts, ka izstāšanās no Stambulas konvencijas "nerada risku pamattiesību aizsardzībai Latvijā", jo pienācīgu aizsardzības standartu garantē citi spēkā esoši tiesību akti. Šis arguments ir būtisks, lai atspēkotu kritiku, ka izstāšanās ir solis atpakaļ cilvēktiesību jomā. Vardarbības upuru aizsardzība Latvijā balstās uz stabilu un daudzslāņainu tiesisko ietvaru, kur Stambulas konvencija, īpaši tās pretrunīgajā statusā, nav ne vienīgais, ne primārais instruments. Pamattiesību aizsardzību Latvijā nodrošina:

●      Latvijas Republikas Satversme: Tās normas garantē ikvienam tiesības uz dzīvību, veselību, personas neaizskaramību un cieņu. Valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt šo tiesību efektīvu aizsardzību.

●      Eiropas Cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK): Šis ir viens no ietekmīgākajiem starptautiskajiem līgumiem, kas ir tieši piemērojams Latvijas tiesību sistēmā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir skaidri noteikusi, ka valstīm ir pienākums ne tikai atturēties no cilvēktiesību pārkāpumiem, bet arī aktīvi rīkoties, lai aizsargātu personas no citu privātpersonu vardarbības.

●      Nacionālie normatīvie akti: Latvijā ir spēkā Krimināllikums, kas paredz atbildību par dažādiem vardarbīgiem noziegumiem. Civilprocesa likums paredz efektīvu pagaidu aizsardzības līdzekli pret vardarbību – tiesas lēmumu par nošķiršanu. Tāpat darbojas sociālo pakalpojumu sistēma, kas sniedz atbalstu cietušajiem, tostarp nodrošina krīzes centru pakalpojumus.

Līdz ar to fokuss tiek pamatoti pārvirzīts no jautājuma "vai mēs aizsargājam upurus?" uz jautājumu "kā mēs to darām visefektīvāk?". Izstāšanās no Stambulas konvencijas šajā kontekstā ir nevis aizsardzības sistēmas vājināšana, bet gan atteikšanās no disfunkcionāla un juridiski neskaidra elementa par labu nacionālās sistēmas stiprināšanai un modernizēšanai, balstoties uz skaidriem, nepārprotamiem un juridiski saistošiem tiesību aktiem.

      Diskusijās par Stambulas konvenciju bieži tiek radīts maldīgs priekšstats, ka tā ir vienīgais pieejamais starptautiskais instruments cīņai pret vardarbību. Likumprojekta anotācija pamatoti norāda uz jaunu un daudz spēcīgāku tiesisko mehānismu – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu. Šī direktīva ne tikai piedāvā alternatīvu, bet daudzos aspektos ir pārāks instruments Latvijas tiesiskajai situācijai. 2024. gada 14. maijā pieņemtā Direktīva (ES) 2024/1385 ir pirmais visaptverošais ES tiesību akts, kas vērsts uz vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu. Atšķirībā no Eiropas Padomes konvencijas, kas ir starptautisks līgums ar dalībvalstu brīvprātīgas pievienošanās principu, ES direktīva ir Latvijai kā ES dalībvalstij obligāti saistošs tiesību akts. Latvijai ir juridisks pienākums to ieviest (transponēt) savā nacionālajā tiesību sistēmā līdz 2027. gada 14. jūnijam. Šī pienākuma neizpilde var novest pie pārkāpuma procedūras, ko ierosina Eiropas Komisija, un eventuāli pie finansiālām sankcijām, ko nosaka Eiropas Savienības Tiesa. Tas nodrošina daudz spēcīgāku un efektīvāku izpildes mehānismu nekā Eiropas Padomes konvenciju uzraudzības sistēma. Direktīva ir izteikti praktiska un fokusēta uz konkrētu, mūsdienīgu problēmu risināšanu. Tā paredz pienākumu visā ES noteikt kriminālatbildību par specifiskiem nodarījumiem. Īpaši svarīgs ir direktīvas fokuss uz kibervardarbības formām, kas ir strauji pieaugošs drauds digitālajā laikmetā un kam nacionālie regulējumi bieži nespēj pietiekami ātri pielāgoties. Direktīva arī nosaka minimālos standartus cietušo aizsardzībai, atbalstam un tiesu pieejamībai, paredzot drošus ziņošanas kanālus, aizsardzības rīkojumu pieejamību un specializētus atbalsta pakalpojumus.

     Atsakoties no dalības Stambulas konvencijā un pilnībā koncentrējoties uz Direktīvas 2024/1385 ieviešanu, Latvija var pāriet no gadiem ilgām ideoloģiskām debatēm uz praktisku un rezultatīvu rīcību.

1.     Stambulas konvencijas debates Latvijā ir bijušas ārkārtīgi polarizētas. Tās galvenokārt koncentrējās uz strīdīgiem un filozofiski piesātinātiem terminiem, piemēram, "sociālais dzimums", kas aizēnoja konvencijas pamatmērķi – cīņu pret vardarbību. Šīs debates kļuva par daļu no plašāka "kultūras kara", nevis par konstruktīvu diskusiju par labākajiem juridiskajiem risinājumiem.

2.     ES Direktīva, lai gan vērsta uz to pašu mērķi, ir formulēta daudz tehniskāk, pragmatiskāk un juridiski precīzāk. Tā neuzspiež dalībvalstīm vienotu sociālo vai filozofisko ietvaru. Tā vietā direktīva uzliek par pienākumu sasniegt konkrētus un izmērāmus juridiskus rezultātus – kriminalizēt noteiktus nodarījumus, izveidot efektīvus atbalsta dienestus, nodrošināt cietušajiem pieeju aizsardzības rīkojumiem.

3.     Šī uz rezultātu orientētā pieeja ļauj apiet ideoloģiski jūtīgos jautājumus un koncentrēties uz praktiskiem uzdevumiem, kas ir daudz vieglāk īstenojami nacionālā līmenī un rada ievērojami mazāku politisko pretestību.

4.     Līdz ar to Direktīva piedāvā Latvijai iespēju sasniegt un pat pārsniegt tos mērķus, ko paredz Stambulas konvencija, bet bez pretrunīgās "ideoloģiskās bagāžas", kas Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē radīja šķelšanos. Tas padara direktīvu par politiski un juridiski daudz pievilcīgāku un galu galā – efektīvāku instrumentu. Izstāšanās no konvencijas un pilnvērtīga koncentrēšanās uz direktīvas ieviešanu ir ceļš uz depolitizētu, profesionālu un efektīvu vardarbības apkarošanas politiku.

     Saeimas ierosinātā izstāšanās no Stambulas konvencijas nav tikai juridiska strupceļa atrisināšana, bet arī stratēģisks lēmums, kas rada vairākas pozitīvas tiesiskās un praktiskās sekas. Tas nodrošina tiesiskās aizsardzības nepārtrauktību, vienlaikus sniedzot valstij lielāku rīcības brīvību un iespēju efektīvāk izmantot resursus. Galvenās bažas, kas tiek paustas saistībā ar konvencijas denonsēšanu, ir par iespējamu tiesiskā vakuuma rašanos vardarbības upuru aizsardzībā. Šādas bažas ir nepamatotas. Kā jau tika analizēts iepriekš, aizsardzības sistēma Latvijā balstās uz stabiliem un savstarpēji papildinošiem pīlāriem, kas nodrošina tās nepārtrauktību un pat stiprināšanu pēc izstāšanās no konvencijas:

1.     Stabils nacionālais pamats: Satversme un nacionālie likumi (Krimināllikums, Civilprocesa likums u.c.) jau šobrīd nodrošina pamataizsardzību pret vardarbību. Izstāšanās no Stambulas konvencijas nekādā veidā neietekmē šo nacionālo normu spēkā esamību.

2.     Spēcīgas starptautiskās saistības: Latvija paliek Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts. ECT judikatūra skaidri uzliek valstij pozitīvu pienākumu izveidot efektīvu tiesisko regulējumu un veikt praktiskus pasākumus, lai aizsargātu personas no vardarbības ģimenē un citiem vardarbības veidiem. Šīs saistības ir daudz fundamentālākas un visaptverošākas nekā tās, ko uzliek Stambulas konvencija.

3.     Mūsdienīgs ES regulējums: Vissvarīgākais elements ir gaidāmā ES Direktīvas 2024/1385 ieviešana. Šis process ne tikai aizpildīs jebkādus potenciālos robus, bet arī būtiski modernizēs un stiprinās esošo sistēmu, īpaši cīņā ar jaunajiem vardarbības veidiem, piemēram, kibervardarbību. Direktīvas transponēšana prasīs pārskatīt un uzlabot nacionālo regulējumu, tādējādi nodrošinot augstāku aizsardzības standartu.

Tādējādi, izstājoties no Stambulas konvencijas, Latvija nevis vājina, bet gan racionalizē savu tiesisko ietvaru, atsakoties no pretrunīga un juridiski neskaidra instrumenta par labu skaidrām, saistošām un modernām tiesību normām.

     Likumprojekta anotācijā ir ietverts svarīgs pragmatisks arguments: izstāšanās "sniegs valstij plašāku rīcības brīvību piešķirt valsts budžeta līdzekļus tieši tiem pasākumiem un tām valsts un pašvaldību iestādēm un nevalstiskajām organizācijām, kurām patiešām ir nepieciešami līdzekļi vardarbības novēršanai un apkarošanai". Šis apsvērums ir īpaši nozīmīgs pašreizējā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā, kad efektīva valsts resursu izmantošana ir prioritāte. Dalība starptautiskā līgumā, kas kļuvis par pastāvīgu juridisku un politisku strīdu avotu, prasa ievērojamus administratīvos resursus. Būtu nepieciešams gatavot ziņojumus uzraudzības institūcijai GREVIO, piedalīties tās sēdēs, reaģēt uz neizbēgami kritiskām rekomendācijām un tērēt diplomātiskos resursus, lai skaidrotu Latvijas unikālo juridisko pozīciju. Visi šie resursi tiktu novirzīti no tiešā darba – vardarbības apkarošanas. Atsakoties no šī disfunkcionālā mehānisma, valsts var novirzīt gan finanšu, gan cilvēkresursus tieši nacionālo programmu finansēšanai un attīstībai. Tas ļauj veidot politiku, kas ir balstīta uz Latvijas reālajām vajadzībām un prioritātēm, nevis uz starptautiskas uzraudzības institūcijas rekomendācijām, kuras pamatā varētu būt nevis rūpes par upuru stāvokļa uzlabošanu, bet gan strīds par juridisku terminu interpretāciju. Valsts iegūst rīcības brīvību atbalstīt tās nevalstiskās organizācijas un projektus, kas sniedz reālu un izmērāmu pienesumu, stiprināt krīzes centrus, uzlabot policijas un tiesnešu apmācību un veidot sabiedrības izpratni veicinošas preventīvas kampaņas. Šī ir pāreja no formālas dalības uz praktisku rīcību.

      Saeimas iniciatīva denonsēt Stambulas konvenciju nav vērtējama kā atkāpšanās no valsts fundamentālās apņemšanās apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Tā ir juridiski pamatota, loģiska un pragmatiska reakcija uz unikālu starptautisko tiesību situāciju, kurā Latvijas likumdevēja mēģinājums saskaņot starptautiskās saistības ar nacionālo konstitucionālo kārtību, izmantojot īpašu deklarāciju, cieta neveiksmi starptautiskās neatzīšanas dēļ. Radītais juridiskais strupceļš, kurā Latvija tika pakļauta saistībām, kuru apjomam un interpretācijai tā nepiekrita, padarīja konvenciju par deklaratīvu, pretrunīgu un praktiski neīstenojamu instrumentu Latvijas tiesību sistēmā. Izstāšanās no šī disfunkcionālā līguma paver ceļu skaidrākai, mērķtiecīgākai un efektīvākai politikai vardarbības apkarošanas jomā. Tā novērš tiesisko nenoteiktību un ļauj valstij atgūt kontroli pār savu tiesisko ietvaru, izvairoties no neproduktīviem starptautiskiem strīdiem par juridisku terminu interpretāciju. Vardarbības upuru aizsardzība netiek vājināta; to turpina garantēt spēcīgs nacionālais regulējums un citi starptautiskie līgumi. Nākotnes perspektīvā uzmanības centrā ir jābūt ES Direktīvas 2024/1385 pilnvērtīgai un kvalitatīvai ieviešanai. Šis juridiski saistošais, modernais un ideoloģiski neitrālais instruments nodrošinās Latvijai visus nepieciešamos mehānismus, lai izveidotu Eiropas līmeņa standartiem atbilstošu un efektīvu sistēmu cīņai ar vardarbību, tostarp tās jaunajām formām digitālajā vidē. Tas ir ceļš no simboliskas un problemātiskas dalības pretrunīgā konvencijā uz reālu, izmērāmu rezultātu sasniegšanu, stiprinot nacionālo tiesību sistēmu un nodrošinot patiesu un efektīvu aizsardzību ikvienam cietušajam Latvijā.