Traģisks nelaimes gadījums darbā, bojāgājis darbinieks, Valsts darba inspekcijas pārbaude un tiesvedība līdz pat Senātam. Latvijas Republikas Senāts 2026. gada 16. septembra lēmumā lietā Nr. SKA-708/2026 vērtēja ļoti būtisku jautājumu – kāds juridiskais spēks ir Valsts darba inspekcijas (VDI) sastādītam aktam par nelai

Izrādās, ka arī zemesgrāmatā oficiāli reģistrēta ēka vēl negarantē tiesības tās vietā būvēt jaunu māju.

Pirms neilga laika informējām par būtisku Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, kas varētu radikāli mainīt līdzšinējo praksi strīdos starp bankām un finanšu krāpniecības upuriem.

Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 22. oktobrī pieņēmusi spriedumu lietā, kas liek nopietni aizdomāties par Veselības inspekcijas attieksmi pret pacientu tiesībām.

Izrādās, ka inspekcijas ieskatā dažkārt ar to gandrīz pietiek! Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 11. jūnija spriedumā lietā Nr. A420199624 atzina par prettiesisku Datu valsts inspekcijas (DVI) lēmumu, ar kuru bija noraidīta personas sūdzība par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem.

Ko darīt, ja darbinieks pieprasa bērna kopšanas atvaļinājumu, bet iesniegumā norāda pārāk agru sākuma datumu? Vai darba devējs drīkst prasīt iesniegt jaunu iesniegumu un viena mēneša termiņu sākt skaitīt no jauna? Un kas notiek, ja pa vidu darbinieks kļūst darbnespējīgs? Uz šiem ļoti praktiskajiem jautājumiem atbildi sniedz Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 21. septembra spriedums lietā Nr. SKC-462/2026. 🔹 Darbinieks 2022. gada 22. februārī iesniedza darba devējam iesniegumu, lūdzot piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu jau no nākamās dienas – 23. februāra. Taču tajā pašā dienā darbiniekam iestājās darbnespēja, kas ilga aptuveni divus mēnešus. Pēc darbnespējas beigām darbinieks atgriezās darbā, bet bērna kopšanas atvaļinājums viņam vēl nebija piešķirts. Vēlāk darba devējs uzskatīja, ka nepieciešams jauns vai precizēts iesniegums, un atvaļinājumu piešķīra tikai no 2022. gada 1. jūnija. Savukārt darbinieks uzskatīja, ka mēnesis jau sen ir pagājis, un 9. maijā paziņoja darba devējam, ka viņš no šīs dienas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam darbinieks darbu neapmeklēja, bet darba devējs vēlāk darba līgumu uzteica par būtisku darba kārtības pārkāpumu. ⚖️ Senāts: bērna kopšanas atvaļinājums nav darba devēja “labvēlība” Darba likuma 156. pants paredz, ka darbiniekam par bērna kopšanas atvaļinājumu darba devējs rakstveidā jāinformē vienu mēnesi iepriekš. Taču Senāts uzsvēra ļoti būtisku lietu – Latvijas likums darba devējam nedod tiesības pēc šā mēneša termiņa beigām bērna kopšanas atvaļinājumu vēl papildus atlikt uzņēmuma interešu dēļ. Tātad viena mēneša termiņš jau pats par sevi ir paredzēts tam, lai darba devējs varētu sagatavoties darbinieka prombūtnei. Kad šis termiņš ir pagājis, darba devējs principā nevar pateikt: mums tagad nav ērti; jāatrod aizvietotājs; vai iesniedziet jaunu iesniegumu, un tad skaitīsim vēl vienu mēnesi. Senāts atzina, ka darba devējam pieprasītais bērna kopšanas atvaļinājums jāpiešķir tā, lai tas sāktos ne vēlāk kā pēc mēneša no darbinieka sākotnējā pieprasījuma saņemšanas, ja vien pats darbinieks nav norādījis vēlāku datumu. 🔹 Kļūdains datums iesniegumā neatceļ darbinieka tiesības. Šī, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām sprieduma atziņām. Konkrētajā lietā darbinieks bija kļūdījies – viņš iesniegumu iesniedza 22. februārī, bet bērna kopšanas atvaļinājumu prasīja jau no 23. februāra. Likums savukārt paredz viena mēneša iepriekšēju paziņošanu. Taču Senāts atzina, ka šāda kļūda nepadara iesniegumu par spēkā neesošu, darba devējs nevar tādēļ prasīt visu procedūru sākt no sākuma un darba devējam ir jāpielāgo atvaļinājuma sākuma datums likuma prasībām, viena mēneša termiņu skaitot no sākotnējā iesnieguma saņemšanas dienas. Tas ir būtisks darbinieku aizsardzības princips – formāla kļūda iesniegumā pati par sevi nedrīkst novest pie likumā paredzēto tiesību zaudēšanas. 🤒 Bet kas notiek, ja šajā mēnesī darbinieks ir uz slimības lapas? Arī uz šo jautājumu Senāts sniedza ļoti skaidru atbildi. Darbinieka darbnespēja neaptur viena mēneša termiņu, nesāk šo termiņu no jauna, kā arī nedod darba devējam tiesības pēc darbnespējas beigām sākt skaitīt jaunu mēnesi. Ja viena mēneša termiņš jau ir beidzies, bet darbinieks joprojām ir darbnespējīgs, darba devējs var izdot rīkojumu par bērna kopšanas atvaļinājumu jau slimības laikā, paredzot, ka tas stāsies spēkā pēc darbnespējas beigām. Senāts tāpēc atzina, ka apgabaltiesa Darba likuma 156. pantu bija piemērojusi nepareizi, un spriedumu šajā daļā atcēla. ⚠️ Tomēr ir vēl otra – tikpat svarīga – šī sprieduma puse. Senāts vienlaikus pateica arī ko ļoti būtisku pašiem darbiniekiem. Pat ja darbinieks uzskata, ka darba devējs pārkāpj viņa tiesības, tas pats par sevi nenozīmē, ka darbinieks drīkst vienkārši paziņot: “No šodienas esmu bērna kopšanas atvaļinājumā” un pārtraukt ierasties darbā. Senāts uzsvēra, ka darbinieks ir pakļauts darba devēja noteiktajai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Ja darbinieks uzskata, ka viņa tiesības tiek pārkāptas, tās jāaizstāv likumā noteiktajā kārtībā – iesniedzot sūdzību darba devējam vai vēršoties tiesā. Patvaļīga darba vietas atstāšana un turpmāka neierašanās darbā konkrētajos apstākļos tika atzīta par būtisku darba kārtības pārkāpumu, kas varēja būt pamats darba līguma uzteikumam. 💡 Ko no šī sprieduma varam secināt praksē? Darba devējiem būtu jāņem vērā, ka bērna kopšanas atvaļinājums, ja darbiniekam uz to ir tiesības, nav darba devēja brīvas izvēles jautājums. Viena mēneša termiņš ir dots, lai sagatavotos darbinieka prombūtnei, nevis lai pēc tā beigām sāktu jaunu saskaņošanas procesu. Kļūdaini norādīts sākuma datums pats par sevi nepadara iesniegumu nederīgu. Darbinieka darbnespēja neaptur viena mēneša paziņošanas termiņa ritējumu. Savukārt darbiniekiem jāatceras, ka pat tad, ja darba devējs, iespējams, rīkojas prettiesiski, savas tiesības nedrīkst realizēt patvaļīgi, vienkārši pārtraucot ierasties darbā. Šajā lietā tādēļ izveidojās šķietami paradoksāla situācija - darba devējs bija nepareizi piemērojis noteikumus par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu, taču tas automātiski nepadarīja par prettiesisku vēlāk notikušo darbinieka atlaišanu. Tieši tāpēc darba tiesībās bieži vien izšķirošs ir ne tikai jautājums, kam pēc būtības ir taisnība, bet arī – kādā veidā savas tiesības tiek īstenotas un aizstāvētas.

💰 2026. gada 13. augustā Ekonomisko lietu tiesa pieņēma visai interesantu spriedumu lietā Nr. K75-0128-26, kurā persona bija apsūdzēta par 440 000 ASV dolāru noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Kriminālprocess bija saistīts ar naudas pārskaitījumiem no Krievijas bankām uz Latviju, valūtas konvertāciju, valsts obligāciju iegādi un dažādiem tēriņiem. Izmeklēšana bija sākusies jau 2018. gadā, un pēc gadiem ilga kriminālprocesa tiesa nonāca pie secinājuma, ka apsūdzība nav pierādīta ārpus saprātīgām šaubām. 🏦 Prokuratūras ieskatā persona bija noziedzīgi iegūtus līdzekļus pārskaitījusi uz saviem kontiem ABLV Bank, pēc tam konvertējusi dolārus eiro un daļu naudas ieguldījusi Latvijas valsts obligācijās. Par šo naudu tika apmaksāti arī viesnīcu pakalpojumi, iegādātas dažādas preces un veikti skaidras naudas darījumi. Pirmajā brīdī tas varētu izskatīties pēc klasiskas naudas atmazgāšanas shēmas. Tomēr tiesa uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu – kur ir pierādījumi, ka šī nauda vispār iegūta noziedzīgi un persona centusies slēpt tās izcelsmi? 🔍 Tiesa norādīja uz būtisku problēmu – apsūdzībā pēc būtības bija pārstāstīti bankas kontu izraksti un tajos redzamās transakcijas. Taču pats fakts, ka cilvēks pārskaita naudu starp saviem kontiem, maina valūtu, iegādājas obligācijas vai tērē naudu viesnīcās, vēl nepierāda noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Šajā lietā tiesa konstatēja, ka naudas pārskaitījumu un obligāciju iegādes patiesais mērķis bija termiņuzturēšanās atļaujas saņemšana Latvijā. Turklāt konti bija atvērti uz pašas personas vārda, nevis slēpti aiz fiktīvām personām vai uzņēmumiem. 🇷🇺 Īpaši interesants ir tiesas vērtējums par Krievijas tiesībsargājošo iestāžu sniegto informāciju. Krievijā pret personu bija uzsākts kriminālprocess par iespējamu bankas līdzekļu izkrāpšanu, un Latvijas apsūdzība lielā mērā balstījās uz šiem materiāliem. Tomēr tiesa uzsvēra, ka ārvalstī izvirzīta apsūdzība pati par sevi nepierāda tajā aprakstīto faktu patiesumu. Vēl vairāk – daļa it kā izkrāptās naudas, kā izrietēja no lietas materiāliem, joprojām atradās pašā Krievijas bankā. Savukārt pēdējais apsūdzībā minētais pārskaitījums uz Latviju bija veikts vēl pirms konkrētās iespējamās izkrāpšanas. Tātad šī nauda nevarēja būt iegūta attiecīgā vēlākā noziedzīgā nodarījuma rezultātā! 🚨 Taču pats pārsteidzošākais šajā lietā ir kas cits. Jau 2020. gadā Rīgas apgabaltiesa bija atzinusi personas mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscējusi 250 000 eiro vērtas valsts obligācijas, 42 469,82 eiro bankas kontā, kā arī kratīšanā izņemto skaidro naudu – 19 385 eiro un 9900 ASV dolāru. Savukārt tagad Ekonomisko lietu tiesa secināja, ka pierādījumi neapstiprina šo līdzekļu noziedzīgo izcelsmi! Turklāt tiesa īpaši kritizēja iepriekšējā konfiskācijas lēmuma pamatojumu, norādot, ka tajā nav pienācīga pierādījumu vērtējuma. 🔄 Spriedumā uzmanību piesaista arī tiesas kritika par tā saukto apļveida pierādīšanu. Proti, mantas noziedzīgā izcelsme iepriekš tika pamatota arī ar iespējamām legalizācijas darbībām, bet vēlāk pašas legalizācijas darbības tika pamatotas ar faktu, ka manta jau atzīta par noziedzīgi iegūtu. Tiesa norādīja, ka šāda pieeja pēc būtības nozīmētu apsūdzētajam uzlikt pienākumu pierādīt savu nevainīgumu. Manuprāt, šī ir viena no svarīgākajām sprieduma atziņām, jo kriminālprocesā pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību, nevis personai jāatspēko katrs izmeklētāja pieņēmums. 🤔 Atsevišķu uzmanību pelnījusi arī izmeklēšanas kvalitāte. Piemēram, lietas materiālos atradās amatpersonas ziņojums, kurā secinājums par naudas nelikumīgo izcelsmi bija balstīts uz to, ka persona nav nodarbināta un nav spējusi izskaidrot skaidrās naudas izcelsmi. Tiesa šo secinājumu novērtēja kā nepierādītu pieņēmumu. Vēl interesantāk – krimināllietai bija pievienota arī apsūdzētā bijušās sievas māsas liecība par to, ka apsūdzētais bijis neuzticīgs laulībā un tāpēc laulība izirusi. Tiesa pat norādīja, ka nav saprotams, kādēļ šāda liecība vispār pievienota lietai, jo tai nav nekādas saistības ar apsūdzību. Grūti nepiekrist – jautājums taču bija par simtiem tūkstošu dolāru iespējamu atmazgāšanu, nevis personas privāto dzīvi! ⚖️ Rezultātā Ekonomisko lietu tiesa personu pilnībā attaisnoja apsūdzībā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā. Vienlaikus svarīgi saprast, ka šis ir pirmās instances spriedums, kas ir pārsūdzams, un attaisnošana pati par sevi automātiski neatceļ iepriekš pieņemto konfiskācijas lēmumu. Tomēr šī lieta izgaismo ļoti nopietnu jautājumu par īpašuma tiesību aizsardzību un pierādījumu kvalitāti kriminālprocesā. Cik pamatoti ir valstij konfiscēt cilvēka mantu, ja vēlāk, izvērtējot pierādījumus krimināllietā, tiesa secina, ka tās noziedzīgā izcelsme nav pierādīta? Manuprāt, šim jautājumam būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Cīņa pret naudas atmazgāšanu ir nepieciešama, bet tā nedrīkst kļūt par attaisnojumu mantas konfiskācijai, kas balstīta nepietiekami izvērtētos pieņēmumos.

🏠 Divi dzīvokļi nopirkti pirms gandrīz 30 gadiem. Nodokļi maksāti. Pašvaldība īpašuma tiesības neapstrīd. Taču, lai cilvēks beidzot juridiski sakārtotu savu īpašumu, viņam nākas vērsties tiesā. 2026. gada 24. augustā Kurzemes rajona tiesa taisīja spriedumu civillietā Nr. C69202126, kurā kāda iedzīvotāja bija spiesta celt prasību pret Saldus novada pašvaldību par īpašuma tiesību atzīšanu uz diviem dzīvokļiem. 📌 Kā viss sākās? Vēl 1998. un 1999. gadā sieviete likumīgi iegādājās divus dzīvokļus no likvidējamas paju sabiedrības. Par dzīvokļiem tika samaksāts, darījumi dokumentēti, un sieviete tos turpināja izmantot kā savu īpašumu. Taču īpašuma tiesības zemesgrāmatā netika nostiprinātas. Pa šiem gadiem sabiedrība tika likvidēta, dokumenti arhīvā nebija nodoti, bet savulaik noslēgto darījumu apliecinājumos pastāvēja juridiski trūkumi. Rezultātā cilvēks nonāca absurdā situācijā – īpašums faktiski ir viņa, bet juridiski to pienācīgi sakārtot nav iespējams. 🏛️ Saldus novada pašvaldība tiesai paskaidroja, ka tai nav iebildumu pret īpašuma tiesību atzīšanu. Vienlaikus pašvaldība uzsvēra, ka tā neesot aizskārusi prasītājas intereses un nepiekrīt savam atbildētājas statusam. Turklāt pašvaldība pati bija izsniegusi izziņu, kas apliecināja nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus kopš 2012. gada. Tātad nodokļu maksājumi ir dokumentēti, pašvaldība īpašuma tiesības neapstrīd, bet iedzīvotājam tik un tā jāalgo juridiskā palīdzība un jāiet uz tiesu! ⚖️ Tiesa prasību apmierināja un atzina sievietes īpašuma tiesības uz abiem dzīvokļiem. Spriedumā uzsvērts, ka dokumentu trūkums un agrākā īpašnieka likvidācija nevar automātiski liegt personai pierādīt likumīgi iegūtas īpašuma tiesības. Pierādījumi vērtējami kopumā. Pašvaldība nav tikai administratīva iestāde, kuras uzdevums ir sniegt izziņas, iekasēt nodokļus un tiesā paskaidrot, ka tā ne pie kā nav vainīga. Pašvaldība ir izveidota, lai kalpotu saviem iedzīvotājiem. Ja cilvēks gandrīz 30 gadus dzīvo ar juridiski nesakārtotām īpašuma tiesībām un pašvaldībai pret šīm tiesībām nav nekādu iebildumu, rodas gluži loģisks jautājums – vai tiešām nav iespējams atrast kādu iedzīvotājam draudzīgāku risinājumu? Protams, konkrētajā lietā tiesas spriedums bija nepieciešams objektīvu juridisku šķēršļu dēļ. Taču tas neliedz jautāt, vai pašvaldības varētu aktīvāk palīdzēt iedzīvotājiem šādas situācijas risināt, tostarp sniedzot informāciju, sadarbojoties ar citām institūcijām un palīdzot identificēt iespējamos tiesiskos risinājumus. 💬 Manuprāt, laba pašvaldība nav tā, kura tikai spēj pierādīt, ka neko nav pārkāpusi. Laba pašvaldība ir tā, kura arī situācijās, kad likums tai neuzliek tiešu pienākumu, cenšas palīdzēt saviem iedzīvotājiem. Jo iedzīvotājam no tā, ka pašvaldība nav vainīga, īpašuma tiesības zemesgrāmatā pašas no sevis neparādās. ⚠️ Un šādos gadījumos rodas jautājums – vai valsts un pašvaldību pārvaldes sistēmai patiešām jābūt tik sarežģītai, ka cilvēkam savu pirms gandrīz 30 gadiem likumīgi iegādāto īpašumu nākas pierādīt tiesā? Tiesiskā valstī cilvēkam nevajadzētu kļūt par savas īpašuma vēstures juridisko ķīlnieku.

Interesants tiesas spriedums par agresīvu braukšanu, policijas pierādījumiem un nevainīguma prezumpciju.