✔️Daudzi uzskata, ka vēršanās ar iesniegumu policijā vai citā valsts iestādē ir konstitucionāli aizsargāta tiesība, kas nekādā gadījumā nevar tikt sodīta. Tomēr šis pieņēmums ir maldīgs. Latvijas Republikas Senāta (iepriekš Augstākās tiesas) prakse skaidri norāda, ka arī oficiāla iesnieguma iesniegšana var tikt atzīta par prettiesisku godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu.Šajā rakstā apskatīsim trīs galvenos juridiskos aspektus, kas jāņem vērā ikvienam, kurš apsver šādu soli.

✔️Bieži vien pastāv kļūdains uzskats, ka "izplatīšana" nozīmē tikai publisku paziņojumu, piemēram, medijos vai sociālajos tīklos. Taču tiesu prakse definē šo jēdzienu daudz plašāk. Ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu ir jāsaprot to paziņošana nenoteiktam personu lokam – kaut vai vienai personai, neskaitot pašu cietušo. Tas nozīmē, ka brīdī, kad persona iesniedz rakstveida iesniegumu policijā vai jebkurā citā iestādē, notiek ziņu izplatīšanas fakts. Informācija tiek paziņota vismaz vienai trešajai personai – amatpersonai, kura šo iesniegumu pieņem, reģistrē un izskata. Lietā SKC-184/2017 Senāts tieši norādīja, ka zemākas instances tiesa bija kļūdaini secinājusi, ka iesnieguma nosūtīšana Saeimas Juridiskajai komisijai nav uzskatāma par ziņu izplatīšanu. Senāts uzsvēra, ka ziņas kļuva zināmas trešajai personai (Saeimas komisijai), un ar to ir pietiekami, lai konstatētu izplatīšanas faktu.

✔️ Otrs izplatītākais arguments ir atsauce uz Satversmes 104. pantu, kas ikvienam dod tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem. Tomēr Senāts ir vairākkārt atzinis, ka šīs tiesības nav absolūtas. Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka personas goda un cieņas prettiesisks aizskārums nevar tikt attaisnots tikai tāpēc, ka tas izteikts, vēršoties valsts iestādē (atsauce uz SKC-184/2017 un judikatūru). Satversmes 104. pants nepiešķir personai tiesības, tās īstenojot, nepamatoti un prettiesiski aizskart citas personas Satversmes 95. pantā garantētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību. Ja šāds aizskārums notiek, valstij ir pienākums aizsargāt cietušo, un civiltiesiskā atbildība ir viens no šīs aizsardzības mehānismiem .

✔️ Tā kā vēršanās iestādē pati par sevi nav aizliegta, bet tā arī nav absolūta aizsardzība, tiesai ir jāvērtē izšķirošs kritērijs: vai persona savas tiesības ir izmantojusi labā ticībā (Civillikuma 1. pants) vai ļaunprātīgi. Tiesai ir jāpārbauda iesnieguma saturs un patiesais mērķis.

• Vai iesnieguma mērķis bija aizsargāt savas (vai sabiedrības) tiesības un intereses, piemēram, ziņot par pamatotām aizdomām par noziedzīgu nodarījumu?
• Vai arī patiesais mērķis bija izmantot valsts iestādi kā instrumentu, lai apzināti nomelnotu citu personu, radītu tai nepatikšanas un aizskartu tās reputāciju?

✔️ Lietā SKC-184/2017 Senāts tieši norādīja uz šo aspektu. Lai gan iesnieguma iesniedzējs (banka) apgalvoja, ka mērķis bija vērst likumdevēja uzmanību uz Maksātnespējas likuma problēmām, Senāts apšaubīja, kāpēc šī mērķa sasniegšanai bija nepieciešams iekļaut apgalvojumus, kas aizskar konkrēta tiesneša godu un cieņu, turklāt bez pietiekama pamatojuma .Līdzīga pieeja – mērķa vērtēšana – redzama arī citās Senāta lietās. Piemēram, lietā SKC-327/2022 par komentāriem sociālajā tīklā Facebook Senāts norādīja, ka ir jāvērtē izteikumu mērķis. Ja mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz kādu nozīmīgu jautājumu (piemēram, sliktu servisu), tā ir viena situācija. Bet, ja mērķis ir tikai noniecināt personu, situācija ir cita.

✔️Pirms iesniegt iesniegumu policijā, prokuratūrā, vai jebkurā citā institūcijā, kurā tiek pieminētas citas personas:

1. Pārliecinieties par faktiem: Vai varat pamatot savus apgalvojumus? Atbildība iestājas par nepatiesu ziņu paušanu.
2. Atdaliet faktus no viedokļa: Ja paužat viedokli (savu subjektīvo vērtējumu), tam ir jābūt pietiekamai faktiskajai bāzei, un tas nedrīkst būt klaji aizskarošs vai rupjš bez jebkāda pamata .
3. Novērtējiet mērķi: Vai jūsu mērķis ir panākt tiesisku risinājumu vai tikai "atriebties" vai nomelnot otru pusi? Ja persona apzināti izmanto valsts iestādes, lai izplatītu nepatiesas, reputāciju graujošas ziņas, tā riskē ar civilprasību par goda un cieņas aizskārumu, kas var rezultēties pienākumā atsaukt ziņas un maksāt mantisko kompensāciju.