Saeimas ar likumu ir nolēmusi atzīst par Latvijas pilsoni kādi sīrieti. Lai gan konkrētais gadījums pirmajā acu uzmetienā šķiet cilvēcīgs birokrātiska strupceļa risinājums, no tiesiskā un nacionālās drošības viedokļa šī prakse – piešķirt pilsonību ar individuālu likumu personai, kura nespēj izpildīt vispārējos naturalizācijas kritērijus – ir vērtējama kritiski. Vai Latvijas pilsonība nekļūst par politiskas vienošanās objektu, apejot likumā noteikto kārtību?

Latvijas Pilsonības likums skaidri nosaka naturalizācijas kārtību. Viens no pamatnosacījumiem (12. panta pirmās daļas 6. punkts) ir nepieciešamība atteikties no iepriekšējās pilsonības. Šī norma nav formāla – tā ir vērsta uz tiesisko skaidrību un lojalitātes nedalāmību. Konkrētajā gadījumā pretendents, Sīrijas pilsonis ir izpildījis citus nosacījumus (dzīvo Latvijā, ir precējies ar pilsoni, maksā nodokļus), taču nespēj uzrādīt dokumentu par atteikšanos no Sīrijas pilsonības, jo Sīrijas likumdošana un pašreizējā situācija to nepieļauj. Tā vietā, lai risinātu šo problēmu sistēmiski (piemēram, grozot Pilsonības likumu attiecībā uz personām no valstīm, kur atteikšanās nav iespējama), likumdevējs izvēlas radīt "ekskluzīvu koridoru" vienai personai.

Tiesiskā valstī likumiem jābūt vispārīgiem. Individuālo likumu pieņemšana (t.s. ad hoc likumdošana) konkrētām personām, lai tās atbrīvotu no likuma prasību izpildes, rada nevienlīdzīgu attieksmi pret citiem pretendentiem, kuriem atteikta naturalizācija līdzīgu iemeslu dēļ, bet kuriem nav piekļuves lobijam Saeimā.

Parasti pilsonību ar īpašu Saeimas lēmumu piešķir par izciliem nopelniem valsts labā (piemēram, kultūras vai sporta leģendām). Šajā gadījumā anotācijā kā pamatojums minēta pretendenta integrācija un darba devēja rekomendācija. Lai gan pretendents vada vairāk nekā 200 darbinieku un ir "reģionālais vadītājs", rodas jautājums: vai veiksmīga karjera privātajā sektorā un nodokļu maksāšana (kas ir katra rezidenta pienākums) automātiski kvalificējas kā "īpašs gadījums", kura dēļ jāiedarbina augstākā likumdevēja vara? Ja mēs pazeminām "īpašo nopelnu" latiņu līdz vienkārši "labam, lojālam darbiniekam", mēs riskējam devalvēt pilsonības institūtu.

Vissatraucošākais aspekts ir drošība. Piešķirot pilsonību ar šo likumu, Saeima faktiski legalizē dubultpilsonību ar Sīriju. Lai gan pretendents ir parakstījis solījumu atteikties no Sīrijas pilsonības, "tiklīdz radīsies tiesiska iespēja", realitātē šī iespēja var nerasties nekad. Sīrija ir valsts ar augstu nestabilitātes risku un naidīgu režīmu. Lai gan Latvijas drošības iestādes (VDD, SAB utt.) šobrīd nav atradušas kompromitējošu informāciju, drošības dienestu resursi nav bezizmēra, lai monitorētu potenciālos riskus nākotnē, ko rada pilsoņi ar neformālu saikni ar trešajām valstīm.

Piešķirot pilsonību personai, kura juridiski paliek saistīta ar Sīriju, Latvija uzņemas risku. Vai valsts ir gatava aizstāvēt savu jauno pilsoni, ja viņš nonāk Sīrijas jurisdikcijā? Vai mēs neradām precedentu, ka pilsonības iegūšanai pietiek ar "garantijas vēstuli" un solījumu, ignorējot reālo ģeopolitisko situāciju?

Saeima demonstrē bīstamu tendenci – likumdevēja vēlmi risināt administratīvas un juridiskas problēmas ar politiskiem lēmumiem.

1. Likuma apiešana: Individuālie likumi nedrīkst kļūt par instrumentu, kā apiet Pilsonības likuma prasības.
2. Drošības vakums: Tiek radīta personu grupa ar de facto dubultpilsonību ar riska valstīm, ko Pilsonības likums pamatā nepieļauj.
3. Vienlīdzības princips: Šāda prakse diskriminē citus godprātīgus Latvijas iedzīvotājus, kuri saskaras ar līdzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem, bet nebauda politisku atbalstu.

Latvijas pilsonība ir privilēģija un tiesiska saikne, nevis korporatīvs bonuss vai birokrātisks izņēmums. Saeimai būtu jākoncentrējas uz sistēmisku likumdošanas sakārtošanu, nevis individuālu "ielāpu" likšanu, kas ilgtermiņā vājina tiesiskumu un valsts drošību.