Nesenā Administratīvās apgabaltiesas un Senāta rīcība lietā, kas saistīta ar tiesneša papildu darbu ārzemēs, ir radījusi nozīmīgu precedentu un pamatu plašākai diskusijai par samērīguma principa piemērošanu, valsts amatpersonu ierobežojumu tvērumu un tiesu varas finansiālo neatkarību. Šajā lietā tiesa atcēla Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru tiesnesim tika uzlikts pienākums atmaksāt valstij daļu no ienākumiem, kas gūti, strādājot Dānijā sava ikgadējā atvaļinājuma laikā.

     Lieta sākās, kad KNAB konstatēja, ka Kurzemes rajona tiesas tiesnesis četrus gadus pēc kārtas (2017., 2018., 2019. un 2020. gadā) sava ikgadējā atvaļinājuma laikā bija veicis līgumdarbu kažokzvēru ādu pārstrādes rūpnīcā Dānijā. Saskaņā ar likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", tiesnešiem ir noteikti īpaši stingri amatu savienošanas ierobežojumi, un šāds darbs nav iekļauts atļauto darbību sarakstā. Par šo pārkāpumu Tiesnešu disciplinārkolēģija tiesnesim piemēroja disciplinārsodu – piezīmi. Tomēr KNAB uzsāka atsevišķu administratīvo lietu un pieņēma lēmumu, ar kuru uzdeva tiesnesim atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus 5853,11 eiro apmērā, kas veidoja 52% no Dānijā gūtajiem ienākumiem. Biroja ieskatā, jebkuri ienākumi, kas gūti, pārkāpjot likumā noteiktos ierobežojumus, ir prettiesiski un rada kaitējumu valsts pārvaldības kārtībai.

     Tiesnesis vērsās tiesā, un Administratīvā apgabaltiesa, kuras spriedumu vēlāk negrozītu atstāja arī Senāts, atcēla KNAB lēmumu. Tiesa atzina, ka, lai gan formāls likuma pārkāpums ir noticis, pienākums atmaksāt daļu no godīgā darbā nopelnītās naudas šajā konkrētajā gadījumā nav samērīgs. Svarīgākie tiesas secinājumi:

• Pārkāpums veikts atvaļinājuma laikā: Tiesa īpaši uzsvēra, ka tiesnesis papildu darbu veica tikai sava atvaļinājuma laikā, kad tieši nepildīja tiesneša pienākumus.
• Interešu konflikta neesamība: Netika konstatēts, ka amatu savienošana būtu radījusi interešu konflikta situāciju vai jebkādā veidā kaitējusi tiesneša profesionālo pienākumu pildīšanai. Arī KNAB to atzina.
• Pozitīvs raksturojums: Tika ņemts vērā, ka tiesneša profesionālā darbība kopumā raksturota pozitīvi un sūdzības par viņa darbu nav saņemtas.
• Kompensējošs, nevis sodošs raksturs: Tiesa atsaucās uz Senāta praksi, ka zaudējumu atlīdzināšanai ir kompensējošs, nevis sodošs raksturs. Tā kā reāls kaitējums nebija radies, soda piemērošana naudas atmaksas veidā nebija pamatota.

     Senāts, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību, apstiprināja, ka apgabaltiesai bija tiesības un pienākums vērtēt, vai KNAB noteiktais zaudējumu apmērs ir samērīgs un vai iestāde ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību. Šī lieta izgaismo divus būtiskus samērīguma aspektus, par kuriem vērts diskutēt.

1. Pienākuma atmaksāt naudu samērīgums. Šis ir aspekts, ko tieši vērtēja tiesa. Tā secināja, ka, neskatoties uz formālu pārkāpumu, piemērot mantisku sodu situācijā, kur nav reāla kaitējuma un interešu konflikta, ir nesamērīgi. Tiesa pamatoti kritizēja KNAB centienus palielināt atlīdzināmo summu, balstoties uz apšaubāmiem argumentiem, piemēram, ka pārkāpums bijis "ilgstošs", lai gan tie bija četri atsevišķi, īslaicīgi darba periodi.
2. Absolūtā aizlieguma samērīgums. Otrs aspekts, kas šajā lietā netika tieši vērtēts, bet ko tā aktualizē, ir paša likuma regulējuma samērīgums. Tiesnešiem, atšķirībā no daudzām citām valsts amatpersonām (piemēram, policistiem, militārpersonām, robežsargiem), ir noteikts absolūts aizliegums veikt šāda veida darbu. Likums neparedz nekādu mehānismu, kā tiesnesis varētu lūgt un saņemt atļauju papildu darbam, pat ja tas acīmredzami nerada nekādus interešu konflikta riskus. Ir grūti iedomāties, kā fizisks darbs kažokzvēru fermā Dānijā varētu ietekmēt tiesneša objektivitāti Latvijā. Likuma norma, kas nepieļauj individuālu izvērtējumu, pati par sevi var tikt uzskatīta par nesamērīgu.

      Visbeidzot, šis gadījums liek aizdomāties par dziļāku problēmu – tiesnešu atalgojumu. Fakts, ka augsti kvalificēts jurists, kuram uzticēta spriest tiesu valsts vārdā, savu vienīgo atpūtas laiku velta mazkvalificētam fiziskam darbam ārzemēs, ir nopietns signāls. Tiesnesis savos argumentos tiesai arī norādīja uz neadekvāto atalgojumu.

      Valstij, kas no tiesnešiem prasa nevainojamu reputāciju, pilnīgu neatkarību un absolūtu uzticību likumam, būtu jānodrošina arī tāds atalgojums, kas šīs vērtības stiprina. Tā vietā, lai sodītu tiesnesi, kurš papildu ienākumus gūst ar legālu un smagu darbu, nevis, piemēram, pieņemot kukuļus, likumdevējam un izpildvarai būtu jāapsver, vai tiesnešu algas ir pietiekamas, lai novērstu šādu situāciju cēloņus. Adekvāts atalgojums ir viens no tiesu varas neatkarības stūrakmeņiem. Šis spriedums ir svarīgs atgādinājums, ka tiesību normu piemērošanā nedrīkst aizmirst par taisnīgumu, veselo saprātu un samērīgumu.