2025. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Senāts pieņēma būtisku spriedumu lietā Nr. SKC-511/2025, kas ievieš skaidrību jautājumos par darba devēja (šajā gadījumā – pašvaldības) atbildību par tās amatpersonu izteikumiem sociālajos tīklos, kā arī precizē kritērijus morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai. Lietas pamatā bija strīds starp bijušo darbinieci un pašvaldību. Darbiniece cēla prasību tiesā ne tikai par nepareizi aprēķinātu galīgo aprēķinu, bet arī par morālā kaitējuma atlīdzību, ko pamatoja ar pašvaldības domes priekšsēdētāja aizskarošu komentāru viņa privātajā Facebook kontā un ilgstošu atbildes nesniegšanu uz iesniegumiem.

✔️ Viens no strīdus centrālajiem elementiem bija domes priekšsēdētāja komentārs Facebook sarakstē ar bijušo darbinieci: “[..] labāk ejiet uz tiesu skaidrā, nesaņematies”. Apgabaltiesa sākotnēji atzina, ka pašvaldība ir atbildīga par šo izteikumu, jo tas veikts darba laikā un saistīts ar pašvaldības darbu. Tomēr Senāts šo pieeju noraidīja, uzsverot vairākus būtiskus aspektus. Pašvaldības domes priekšsēdētājs var darboties trīs statusos: kā pašvaldības pārstāvis, kā deputāts un kā privātpersona. Ja amatpersona saziņu veic savā privātajā sociālo tīklu kontā, nevis pašvaldības oficiālajos kanālos, par to nevar automātiski iestāties pašvaldības civiltiesiskā atbildība. Pašvaldībai nav tiesību vai pienākuma kontrolēt saturu, ko amatpersona ievieto savā privātajā kontā, jo tas būtu uzskatāms par vārda brīvības ierobežojumu. Lai darba devējs (pašvaldība) atbildētu par amatpersonas izteikumiem sociālajos tīklos, cietušajam ir jāpierāda, ka tieši darba devējs ir izvēlējies šo saziņas formu vai konts ir uzskatāms par oficiālu.

✔️ Apgabaltiesa par minēto komentāru un atbildes nesniegšanu bija piedzinusi 2000 EUR morālā kaitējuma atlīdzību. Senāts norādīja, ka šāds apmērs nav pietiekami pamatots, salīdzinot to ar tiesu praksi citās lietās. Senāts atgādināja, ka naudā atlīdzināms ir vienīgi būtisks morālais kaitējums – tāds, kuru nevar novērst ar citiem līdzekļiem (piemēram, izmaksājot parādā esošo algu). 2000 EUR atlīdzība parasti tiek noteikta lietās par smagu goda un cieņas aizskārumu (piemēram, publiski apvainojumi noziedzīgos nodarījumos) vai ilgstošu mobingu. Vienkārša "izsmejoša frāze" vai atbildes aizkavēšana bez papildu izvērtējuma nevar tikt pielīdzināta tik smagiem pārkāpumiem. Ja pamata sūdzība ir par naudas neizmaksāšanu, tiesai vispirms jāvērtē, vai parāda samaksa pati par sevi jau nenovērš aizskārumu, pirms lemt par papildu morālo kompensāciju.

✔️ Būtisks procesuāls aspekts lietā bija prasītājas vēlme, lai tiesa "atzīst", ka darba devēja galīgais aprēķins bija nepareizs, lai gan tiesvedības laikā darba devējs kļūdu jau bija labojis un naudu izmaksājis. Senāts stingri norādīja, ka ja tiesību aizskārums (naudas neizmaksāšana) jau ir novērsts, nav pieļaujams uzturēt prasību tikai par fakta atzīšanu. Šāda "atzīšanas prasība" mākslīgi sadārdzina tiesvedību, jo rada pamatu prasīt tiesāšanās izdevumus par prasījumu, kam vairs nav juridiskas nozīmes. Ja darba devējs labprātīgi samaksā parādu, advokāta izdevumi un valsts nodevas jāaprēķina no šī mantiskā prasījuma, nevis jākonstruē jauni nemantiski prasījumi.

✔️ Šis spriedums darba devējam sniedz zināmu aizsardzību pret atbildību par darbinieku privātajām aktivitātēm sociālajos tīklos. Tomēr ir ieteicams ieviest skaidras iekšējās politikas par komunikāciju un sociālo tīklu lietošanu, lai novērstu pārpratumus par to, kad darbinieks pauž "oficiālo" un kad – "privāto" viedokli.

✔️ Vēršoties tiesā, darbiniekiem ir rūpīgi jāizsver prasījumi. Morālā kaitējuma atlīdzība netiek piešķirta par katru nepatīkamu situāciju vai aizkavēšanos, un tās apmēram jābūt samērīgam ar reālo kaitējumu. Tāpat nav lietderīgi uzturēt prasības par pārkāpumu "atzīšanu", ja finansiālais strīds jau ir atrisināts.