2026. gada janvāra notikumi Karakasā, kuru rezultātā ASV spēki aizturēja un izveda no valsts Venecuēlas prezidentu Nikolasu Maduro, ir radījuši vienu no asākajām starptautisko tiesību diskusijām 21. gadsimtā. Šī operācija iezīmē fundamentālu sadursmi starp valstu suverenitātes principu un lielvaru eksteritoriālo jurisdikciju. Kamēr daļa pasaules (tostarp Itālija un Izraēla) to atzīst par leģitīmu soli demokrātijas vārd , citas valstis un organizācijas (Spānija, Norvēģija, ANO) brīdina par bīstamu precedentu un starptautisko tiesību sabrukumu. Šajā rakstā analizēsim notikušo no juridiskā viedokļa, īpašu uzmanību pievēršot vēsturiskajām paralēlēm.

✔️ Starptautisko tiesību pamatā ir ANO Statūtu 2. panta 4. punkts, kas aizliedz spēka lietošanu pret citas valsts teritoriālo integritāti. Venecuēlas pārstāvji ANO šo operāciju jau nodēvējuši par "koloniālu karu" un statūtu pārkāpumu. Tomēr juridiskā argumentācija, ko izmanto operācijas atbalstītāji, balstās uz leģitimitātes trūkumu. Eiropas Savienības un Vācijas nostāja norāda uz būtisku niansi: tā kā vēlēšanu rezultāti tika uzskatīti par viltotiem, Maduro, iespējams, nebauda valsts galvas statusu de jure. Līdz ar to arguments ir tāds, ka ASV nevis gāž leģitīmu valdību, bet gan aiztur personu, kas nelikumīgi uzurpējusi varu.

✔️ Lai saprastu, kā ASV tiesas un starptautiskā sabiedrība varētu vērtēt Maduro lietu, ir jāskatās uz 1989. gadu, kad ASV iebruka Panamā, lai aizturētu tās faktisko vadītāju Manuelu Noriegu. Tāpat kā Maduro, Noriega tika apsūdzēts narkotiku tirdzniecībā un naudas atmazgāšanā ASV tiesās. ASV neatzina Noriegu par leģitīmu valsts galvu (viņš bija militārais diktators), līdzīgi kā šobrīd daudzas rietumvalstis apšauba Maduro statusu. Abos gadījumos deklarētais mērķis bija "demokrātijas atjaunošana" un ASV pilsoņu aizsardzība.

✔️ Pēc Noriegas aizvešanas uz Maiami viņa advokāti argumentēja, ka ASV tiesai nav jurisdikcijas, jo viņš ir karagūsteknis un suverēnas valsts vadītājs. ASV Federālā tiesa šo argumentu noraidīja. Šis ASV Augstākās tiesas precedents nosaka, ka tiesas tiesības iztiesāt lietu neietekmē veids, kā apsūdzētais ir nonācis tiesas priekšā – pat ja tā ir bijusi nolaupīšana vai militāra intervence. Tas nozīmē, ka ASV tiesai būs vienalga, vai Maduro atvešana bija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; svarīgi ir tikai pierādījumi pret viņu. Tiesa lēma, ka Noriega nebija de jure valsts galva, jo ASV valdība viņu par tādu neatzina. Ņemot vērā, ka Vācija un citas valstis uzsver Maduro vēlēšanu negodīgumu, sagaidāms, ka ASV tiesa piemēros identisku argumentāciju – Maduro nav imunitātes, jo viņš nav prezidents, bet gan varas uzurpators.

✔️ Atšķirībā no Panamas laikiem, 2026. gadā reakcija ir daudz polarizētāka, kas norāda uz starptautisko tiesību fragmentāciju. Spānija un Norvēģija – tradicionāli ciešas ASV sabiedrotās – ir tieši norādījušas, ka šī intervence "nav saskaņā ar starptautiskajām tiesībām" un virza pasauli uz "nenoteiktības un militārisma horizontu". Tas liecina, ka pat sabiedrotie uzskata Panamas precedentu par novecojušu vai nepiemērojamu mūsdienu tiesību izpratnē. Savukārt, ANO ģenerālsekretārs Gutērrešs brīdina, ka šāda vienpusēja rīcība rada "bīstamu precedentu". Ja pieņem, ka valsts var iebrukt kaimiņvalstī, lai "ieviestu kārtību" vai pārvaldītu resursus (kā Tramps minēja par naftas krājumiem ), tas paver durvis citām lielvarām (piemēram, Ķīnai vai Krievijai) izmantot identisku retoriku savu mērķu sasniegšanai. Savukārt Itālijas un Izraēlas atbalsts parāda, ka daļa starptautiskās sabiedrības prioritizē politisko iznākumu (režīma maiņu) pār procesuālajām starptautisko tiesību normām.

✔️ No juridiskā viedokļa ASV operācija Venecuēlā ir "Panamas precedents 2.0", taču daudz bīstamākā ģeopolitiskā kontekstā. Lai gan ASV iekšējās tiesās (balstoties uz Noriegas lietu) Maduro notiesāšana visticamāk tiks atzīta par likumīgu, starptautisko publisko tiesību arēnā šī operācija ir klajš suverenitātes principa pārkāpums. Kā trāpīgi norādīja Norvēģijas ārlietu ministrs – starptautiskās tiesības ir universālas. Ja tās tiek piemērotas selektīvi, atkarībā no tā, kurš veic intervenci, pati starptautisko tiesību sistēma zaudē savu jēgu. Mūsu advokātu birojs turpinās sekot līdzi šī nepieredzētā juridiskā kāzusa attīstībai un tā ietekmei uz starptautisko komerctiesību un sankciju vidi.