I. Ievads: Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) tiesiskais ietvars un problemātika

  1.1. OIK sistēmas izveides mērķi un vēsturiskā attīstība

     Obligātā iepirkuma komponente (OIK) tika ieviesta Latvijas tiesību sistēmā ar mērķi veicināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem (AER) un augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās. Šīs politikas pamatā bija Eiropas Savienības (ES) direktīvas, kas uzlika dalībvalstīm pienākumu palielināt AER īpatsvaru enerģijas gala patēriņā un veicināt energoefektivitāti. Latvijas likumdevējs, īstenojot šos mērķus, izvēlējās atbalsta mehānismu, kas paredzēja, ka elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto AER vai darbojas augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, tiek garantēta paaugstināta iepirkuma cena par saražoto elektroenerģiju vai garantēta maksa par elektrostacijā uzstādīto jaudu. Izmaksas, kas radās no šīs atbalsta shēmas, tika socializētas un uzliktas visiem elektroenerģijas gala lietotājiem kā obligāts maksājums, kas tika iekļauts rēķinos kā atsevišķa komponente – OIK.

      Sistēmas evolūcijas gaitā tā piedzīvoja vairākas būtiskas izmaiņas gan normatīvajā regulējumā, gan politiskajā uzraudzībā. Gadu gaitā OIK apmērs būtiski pieauga, kļūstot par ievērojamu finansiālo slogu gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem un negatīvi ietekmējot Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju. Kritika par sistēmas necaurskatāmību, atsevišķu ražotāju nepamatoti dāsno atbalstu un aizdomām par krāpnieciskām shēmām kļuva par pastāvīgu politisko un sabiedrisko debašu objektu. Kopējās OIK izmaksas kopš sistēmas izveides sasniedza vairākus miljardus eiro, radot jautājumus par sistēmas efektivitāti un samērīgumu.

     Šī ilgstošā problemātika kulminēja ar politisku lēmumu par OIK sistēmas pilnīgu likvidāciju. Reaģējot uz straujo elektroenerģijas cenu kāpumu 2021. un 2022. gadā, kas OIK slogu padarīja īpaši smagu, Latvijas valdība un Saeima pieņēma lēmumu no 2022. gada 1. septembra atcelt OIK maksājumu gala lietotājiem. Lai gan šis solis atviegloja turpmāko slogu patērētājiem, tas neatrisināja jautājumu par gadu desmitiem veikto maksājumu tiesiskumu un pamatotību. Problēma nav izzudusi, jo paliek spēkā valsts uzņemtās "vēsturiskās" saistības pret ražotājiem, un sabiedrībā saglabājas jautājums par to, vai pastāv tiesisks pamats atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti sistēmas ietvaros, kura vēlāk tika atzīta par tik problemātisku, ka to nācās likvidēt.

  1.2. Nacionālais normatīvais regulējums

     OIK sistēmas tiesiskais pamats bija nostiprināts Elektroenerģijas tirgus likumā (ETL). Šis likums definēja obligāto iepirkumu, noteica personas, kurām ir pienākums maksāt OIK (visi elektroenerģijas gala lietotāji), un deleģēja Ministru kabinetam (MK) tiesības izdot noteikumus, kas detalizēti regulē atbalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un administrēšanas kārtību. Savukārt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) tika uzticēts pienākums apstiprināt konkrētās OIK likmes un izstrādāt to aprēķina metodoloģiju.

      Šī normatīvā struktūra demonstrē valsts dziļu un visaptverošu iesaisti OIK mehānisma izveidē un uzturēšanā. Valsts ne tikai ar likumu radīja pašu maksājuma pienākumu, bet arī caur izpildvaras institūcijām (MK un SPRK) aktīvi kontrolēja tā apmēru un piemērošanas nosacījumus. Šis aspekts – valsts ciešā kontrole pār sistēmu – ir juridiski izšķirošs, vērtējot OIK atbilstību gan nacionālajām, gan Eiropas Savienības tiesību normām, īpaši valsts atbalsta regulējuma kontekstā.

  1.3. OIK mehānisma darbības princips

      OIK naudas plūsmas mehānisms bija strukturēts šādi: katrs elektroenerģijas gala lietotājs, apmaksājot savu elektroenerģijas rēķinu, samaksāja arī OIK komponenti. Sākotnēji šos līdzekļus iekasēja un administrēja AS "Sadales tīkls", bet vēlāk šī funkcija tika nodota īpaši izveidotam publiskajam tirgotājam – AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" (EPT), kas ir valstij piederošās AS "Latvenergo" meitasuzņēmums. EPT, darbojoties kā sistēmas administrators, centralizēti savāca visus OIK maksājumus un pēc tam tos sadalīja un izmaksāja atbalsta saņēmējiem – tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem pienācās valsts atbalsts.

       Šis mehānisms, kurā valstij piederošs uzņēmums pilda centrālā administratora un maksājumu aģenta lomu, ir kritiski svarīgs elements, analizējot, vai OIK finansējums ir uzskatāms par "valsts resursiem" ES valsts atbalsta tiesību izpratnē. Lai gan formāli nauda nenonāca valsts budžetā, tā tika iekasēta uz likuma pamata un tās aprite tika pilnībā kontrolēta un pārvaldīta ar valsts izveidotas un tai piederošas struktūras starpniecību.

  1.4. Galveno juridisko pretrunu identificēšana

Analizējot OIK sistēmu, iezīmējas trīs galvenās juridiskās spriedzes līnijas, kas veido potenciālos pamatus samaksātās naudas atgūšanai. Katra no tām tiks detalizēti izvērtēta turpmākajās nodaļās:

1. OIK kā potenciāls nelikumīgs valsts atbalsts: Pastāv fundamentāla pretruna starp Latvijas izveidoto nacionālo atbalsta shēmu un Eiropas Savienības konkurences tiesību normām, konkrēti, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. un 108. pantu, kas stingri regulē valsts atbalsta piešķiršanu.
2. OIK kā potenciāls Satversmes pārkāpums: Rodas spriedze starp sistēmas leģitīmo mērķi (AER veicināšana) un izvēlēto līdzekļu samērīgumu, kā arī to atbilstību vienlīdzības principam, kas nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantā.
3. OIK maksājumu atgūšanas civiltiesiskie šķēršļi: Pastāv pretruna starp indivīda vēlmi atgūt, viņaprāt, netaisnīgi samaksāto naudu un civiltiesību pamatprincipu, ka maksājums, kas veikts uz spēkā esoša likuma pamata, nav uzskatāms par nepamatotu iedzīvošanos.

       Pati valsts rīcība, atceļot OIK sistēmu, sniedz netiešu, bet spēcīgu argumentu par tās fundamentālajām problēmām. Politiskais lēmums par sistēmas likvidāciju tika pamatots ar atziņu par tās radīto nesamērīgo slogu un negatīvo ietekmi. Šī valsts līmenī paustā atziņa par sistēmas "problēmu" var tikt transformēta juridiskā argumentā, lai pamatotu, ka slogs bija ne tikai ekonomiski neizdevīgs, bet arī juridiski nesamērīgs Satversmes 105. panta (tiesības uz īpašumu) kontekstā, vai ka sistēma radīja juridiski nepamatotu nevienlīdzību Satversmes 91. panta izpratnē. Līdz ar to valsts, likvidējot OIK, ir vājinājusi savu potenciālo aizstāvības pozīciju, ka OIK bija leģitīms un samērīgs politikas instruments visā tās pastāvēšanas laikā. Šis fakts kalpo par pierādījumu, kas netieši atbalsta argumentus par sistēmas sākotnējo prettiesiskumu.

  II. OIK atbilstība Eiropas Savienības valsts atbalsta regulējumam kā pamats maksājumu atgūšanai

  2.1. Valsts atbalsta jēdziens saskaņā ar LESD 107. pantu

       LESD 107. panta 1. punkts nosaka, ka "jebkurš atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, ciktāl tas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm". Lai pasākums tiktu kvalificēts kā valsts atbalsts, ir jākonstatē četru kumulatīvu (vienlaicīgi pastāvošu) pazīmju esamība. Analizējot OIK sistēmu, šīs pazīmes izpaužas šādi:

1. Priekšrocības piešķiršana noteiktiem uzņēmumiem: OIK sistēma nepārprotami piešķīra ekonomisku priekšrocību noteiktai uzņēmumu grupai – elektroenerģijas ražotājiem no AER un augstas efektivitātes koģenerācijas stacijām. Šī priekšrocība izpaudās kā garantēta un paaugstināta iepirkuma cena vai jaudas maksājums, kas pārsniedza tirgus cenu un ko šie uzņēmumi nesaņemtu parastos tirgus apstākļos.
2. Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm: Elektroenerģijas tirgus ES ir liberalizēts un integrēts. Atbalsts Latvijas elektroenerģijas ražotājiem neizbēgami ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo tas stiprina vietējo ražotāju pozīcijas attiecībā pret konkurentiem no citām ES valstīm (piemēram, Igaunijas, Lietuvas, Ziemeļvalstīm), kuri piedalās tajā pašā Nord Pool biržā.
3. Konkurences izkropļošana vai draudi to izkropļot: Piešķirot priekšrocību noteiktiem tirgus dalībniekiem, OIK sistēma mākslīgi mainīja konkurences apstākļus. Atbalstu saņēmušie uzņēmumi nonāca labvēlīgākā stāvoklī nekā citi elektroenerģijas ražotāji (piemēram, tie, kas izmanto fosilo kurināmo bez koģenerācijas vai kas nesaņēma atbalstu citu iemeslu dēļ).
4. Piešķiršana no valsts resursiem: Šī ir vissarežģītākā un centrālā pazīme OIK gadījumā. Tās analīzei tiks veltīta nākamā sadaļa.

       Ņemot vērā, ka pirmās trīs pazīmes OIK gadījumā ir konstatējamas ar augstu ticamības pakāpi, juridiskā cīņa par OIK kvalificēšanu kā valsts atbalstu koncentrējas uz ceturto kritēriju – vai maksājumi, ko veica privātpersonas (patērētāji) un administrēja valstij piederošs, bet formāli privāttiesisks subjekts, ir uzskatāmi par "valsts resursiem".

  2.2. "Valsts resursu" kritērijs: Centrālā juridiskā cīņa

       Sākotnēji Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūra radīja šķietamu pamatu uzskatīt, ka tādas shēmas kā OIK nav finansētas no valsts resursiem. Izšķirošs bija 2001. gada spriedums lietā C-379/98 PreussenElektra. Šajā lietā Tiesa lēma par Vācijas sistēmu, kas uzlika par pienākumu privātiem elektrotīklu operatoriem iepirkt elektroenerģiju no AER ražotājiem par fiksētām, minimālām cenām. Tiesa secināja, ka, lai gan pienākums izrietēja no likuma, līdzekļi tika pārdalīti starp privātiem subjektiem un nekad nenonāca valsts kontrolē. Tādēļ Tiesa atzina, ka šāda sistēma nav finansēta no valsts resursiem. Ilgu laiku šis spriedums tika interpretēts kā zaļā gaisma dalībvalstīm veidot līdzīgas atbalsta shēmas, apejot valsts atbalsta paziņošanas procedūru.

       Tomēr vēlākā EST judikatūra ir būtiski attīstījusi un precizējusi "valsts resursu" jēdzienu, izšķirošu nozīmi piešķirot nevis tam, vai nauda fiziski ieplūst valsts kasē, bet gan valsts kontroles pakāpei pār šiem līdzekļiem. Izšķirošs pavērsiens bija 2013. gada spriedums apvienotajās lietās C-215/12, C-216/12, C-217/12, C-218/12, C-219/12, C-220/12 un C-221/12 Alimentation Couche-Tard. Šajā lietā Tiesa analizēja Francijas sistēmu, kurā ar likumu tika uzlikts pienākums naftas produktu izplatītājiem finansēt atbalsta mehānismu. Tiesa nosprieda, ka līdzekļi ir uzskatāmi par valsts resursiem, ja tie tiek iekasēti uz obligāta, valsts noteikta pienākuma pamata un ja valsts kontrolē to pārvaldību un sadali, pat ja to administrē privāta struktūra.

        Šī judikatūras evolūcija ir fundamentāli svarīga OIK analīzei. Alimentation Couche-Tard spriedums nav pretrunā ar PreussenElektra, bet gan to precizē: izšķirošais faktors ir valsts kontroles intensitāte un visaptverošais raksturs. OIK gadījumā Latvijas valsts kontrole bija acīmredzama un daudzslāņaina:

• Valsts ar likumu (ETL) radīja pašu maksāšanas pienākumu.
• Valsts ar MK noteikumiem definēja atbalsta saņēmējus un kritērijus.
• Valsts ar regulatora (SPRK) lēmumiem apstiprināja konkrētas likmes un aprēķina metodoloģiju.
• Valsts ar sev piederoša uzņēmuma (EPT) starpniecību pilnībā kontrolēja līdzekļu ievākšanu, uzkrāšanu un sadali.

Šie elementi kopumā veido sistēmu, kurā privātie līdzekļi tiek mobilizēti un izlietoti saskaņā ar valsts noteiktu mērķi un tās pastāvīgā kontrolē. Balstoties uz EST jaunāko judikatūru, īpaši Alimentation Couche-Tard spriedumu, pastāv ļoti spēcīgs un juridiski pamatots arguments, ka OIK tika finansēts no valsts resursiem. Līdz ar to ir ļoti augsta varbūtība, ka OIK shēma kopumā ir kvalificējama kā valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē.

  2.3. Paziņošanas pienākums un "standstill" klauzula (LESD 108. pants): Visefektīvākais uzbrukuma leņķis

       Ja OIK ir valsts atbalsts, tad uz to pilnā mērā attiecas LESD 108. panta prasības. Šī panta 3. punkts nosaka divas fundamentālas prasības:

1. Paziņošanas pienākums: Dalībvalstij ir pienākums informēt (paziņot) Eiropas Komisiju (EK) par jebkuru plānu piešķirt vai grozīt atbalstu.
2. "Standstill" klauzula (apturēšanas pienākums): Dalībvalsts nedrīkst īstenot plānoto atbalsta pasākumu, kamēr EK nav pieņēmusi galīgo lēmumu par tā saderību ar iekšējo tirgu.

Šis ir absolūts, procesuāls pienākums. Tā pārkāpums padara atbalsta shēmu par nelikumīgu (angļu val. unlawful aid), neatkarīgi no tā, vai tā pēc būtības būtu saderīga ar iekšējo tirgu vai ne. Pierādījumi liecina, ka Latvija nav pilnvērtīgi un laicīgi paziņojusi EK par OIK shēmu visā tās apjomā un nav saņēmusi EK atļauju pirms tās ieviešanas. EK gan uzsāka izmeklēšanu par OIK kā potenciāli nelikumīgu valsts atbalstu, taču pēc tam, kad Latvija pieņēma lēmumu par OIK atcelšanu, EK izbeidza šo izmeklēšanu, nepieņemot galīgo lēmumu par atbalsta saderību vai nesaderību.

       Šķietamā nenoteiktība, ko rada EK lēmuma neesamība, patiesībā ir stratēģiska iespēja prasītājam. Saskaņā ar pastāvīgu EST judikatūru, LESD 108. panta 3. punkta "standstill" klauzula ir tieši piemērojama norma, kas indivīdiem piešķir tiesības, kuras nacionālajām tiesām ir jāaizsargā. Tas nozīmē, ka nacionālajai tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izvērtēt, vai valsts ir pārkāpusi šo procesuālo normu.

        Līdz ar to, ceļot prasību nacionālajā tiesā, prasītājam nav jāpierāda sarežģītais un ekonomiski ietilpīgais arguments, ka OIK atbalsts bija nesaderīgs ar iekšējo tirgu (tā ir ekskluzīva EK kompetence). Prasītājam ir jāpierāda tikai tas, ka atbalsta shēma tika ieviesta, pārkāpjot procedūru – proti, bez iepriekšējas paziņošanas EK un bez EK atļaujas saņemšanas. Šis ir daudz vienkāršāk pierādāms, procesuāls pārkāpums. Prasība šādā gadījumā var tikt balstīta uz valsts atbildību par zaudējumiem, kas personai radušies ES tiesību pārkāpuma dēļ. Pārkāpums ir "standstill" klauzulas neievērošana, bet zaudējumi – visa OIK summa, ko persona ir samaksājusi prettiesiski ieviestās shēmas ietvaros. Šis ir spēcīgākais, tiešākais un procesuāli efektīvākais ceļš, lai pamatotu naudas atgūšanas prasījumu.

  2.4. Nelikumīga valsts atbalsta sekas un nacionālo tiesu loma

      EST ir konsekventi norādījusi, ka nacionālajām tiesām ir jānodrošina LESD 108. panta 3. punkta pilnīga efektivitāte un jānovērš visas nelikumīgā atbalsta sekas. Tradicionāli tas nozīmē nelikumīgi saņemtā atbalsta atgūšanu no tā saņēmējiem (šajā gadījumā – no elektroenerģijas ražotājiem). Tomēr šāds ceļš būtu ārkārtīgi sarežģīts un nepraktisks, jo prasības būtu jāceļ pret simtiem dažādu uzņēmumu.

      Tāpēc daudz efektīvāks un loģiskāks risinājums ir vērsties ar prasību tieši pret valsti. Argumentācija ir šāda: valsts ar savu prettiesisko rīcību – ieviešot atbalsta shēmu, pārkāpjot ES tiesību normas – ir radījusi tiešus zaudējumus OIK maksātājiem. Šī ir klasiska valsts atbildības par ES tiesību pārkāpumu situācija (pazīstama kā Francovich atbildība). Lai šāda atbildība iestātos, ir jākonstatē trīs priekšnoteikumi:

1. Pārkāptā ES tiesību norma piešķir tiesības indivīdiem (LESD 108. panta 3. punkts piešķir tiesības nebūt pakļautam nelikumīgi ieviestai atbalsta shēmai).
2. Pārkāpums ir pietiekami būtisks (procedūras neievērošana ir acīmredzams un būtisks pārkāpums).
3. Pastāv tieša cēloņsakarība starp pārkāpumu un indivīdam nodarītajiem zaudējumiem (cēloņsakarība starp nelikumīgās shēmas ieviešanu un pienākumu maksāt OIK ir tieša un nepārprotama).

       Visi trīs priekšnoteikumi OIK gadījumā ir izpildīti. Potenciālais atbildētājs šādā prasībā būtu Latvijas Republika, kuru tiesā pārstāvētu atbildīgā nozares ministrija, visticamāk, Ekonomikas ministrija, vai arī Finanšu ministrija kā valsts kases turētāja. Šāds prasījuma ceļš ir procesuāli daudz vienkāršāks un koncentrē atbildību tur, kur tā patiesi pieder – pie subjekta, kas izveidoja un ieviesa prettiesisko sistēmu.

  III. OIK maksājumu atbilstība Latvijas Republikas Satversmei

       Neatkarīgi no ES tiesību argumentiem, OIK sistēmas tiesiskumu var apstrīdēt, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmi. Galvenie juridiskie pamati šādai sūdzībai ir vienlīdzības princips un tiesības uz īpašumu.

  3.1. Vienlīdzības princips (Satversmes 91. pants)

       Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes tiesa (ST) savā praksē ir atzinusi, ka šis princips prasa, lai valsts attieksme pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, būtu vienāda. Atšķirīga attieksme ir pieļaujama tikai tad, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, ja tai ir leģitīms mērķis un ir ievērots samērīgums starp izvēlētajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi. OIK sistēmas kontekstā var argumentēt, ka vienlīdzības princips tika pārkāpts vairākos veidos:

• Atšķirīga attieksme starp dažādām patērētāju grupām: OIK sistēma paredzēja būtiskus atvieglojumus vai pat atbrīvojumus energoietilpīgiem uzņēmumiem. Lai gan šādas politikas mērķis bija saglabāt šo uzņēmumu starptautisko konkurētspēju, tas radīja situāciju, kurā pārējiem patērētājiem – mājsaimniecībām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem – bija jāsedz vēl lielāks OIK slogs. Tādējādi personas, kas atradās vienādos apstākļos (visi ir elektroenerģijas patērētāji), tika nostādītas atšķirīgā situācijā bez pietiekama samērīguma izvērtējuma.
• Atšķirīga attieksme starp maksātājiem un labuma guvējiem: Sistēma radīja fundamentālu nevienlīdzību starp divām sabiedrības grupām. Vienai grupai (visiem patērētājiem) tika uzlikts finansiāls slogs, bet otrai grupai (noteiktiem ražotājiem) tika piešķirts būtisks finansiāls labums. Var argumentēt, ka šāda sloga un labuma pārdale bija nesamērīga un uzlika vienai sabiedrības daļai pienākumu finansēt otras daļas komercdarbību, kas pārsniedz solidaritātes principa robežas.

3.2. Tiesības uz īpašumu (Satversmes 105. pants)

       Satversmes 105. pants aizsargā ikviena tiesības uz īpašumu un nosaka, ka īpašuma tiesības var ierobežot tikai likumā paredzētajos gadījumos un saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, ievērojot samērīguma principu. Jebkurš obligāts publisks maksājums, ieskaitot OIK, ir uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežojumu. Lai šāds ierobežojums būtu tiesisks, tam ir jāiztur ST praksē nostiprinātais samērīguma tests, kas sastāv no četriem secīgiem soļiem:

1. Leģitīms mērķis: Ierobežojumam jābūt noteiktam ar likumu, un tam jāsasniedz leģitīms mērķis. OIK gadījumā likumiskais pamats bija ETL, un mērķis – AER un energoefektivitātes veicināšana – ir nenoliedzami leģitīms un atbilst gan nacionālajām, gan starptautiskajām saistībām. Šo testa daļu būtu ļoti grūti apstrīdēt.
2. Līdzekļu piemērotība: Jāizvērtē, vai izvēlētie līdzekļi (OIK mehānisms) bija piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šeit var argumentēt, ka sistēma bija pārlieku sarežģīta, necaurskatāma, radīja augstus korupcijas riskus un galu galā bija neefektīva, jo radīja milzīgas izmaksas, kas, iespējams, pārsniedza sasniegto labumu videi.
3. Līdzekļu nepieciešamība (saudzējošākais līdzeklis): Šis ir viens no spēcīgākajiem argumentiem. Jāatbild uz jautājumu, vai nepastāvēja citi, indivīda tiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Alternatīva OIK mehānismam varēja būt atbalsta finansēšana no vispārējiem valsts budžeta ieņēmumiem (no nodokļiem). Šāds modelis slogu sadalītu pa visu sabiedrību atbilstoši maksātspējas principam, nevis uzliktu to regresīvā veidā visiem elektroenerģijas patērētājiem neatkarīgi no to ienākumiem. Šāda alternatīva būtu bijusi saudzējošāka pret personu īpašuma tiesībām.
4. Līdzsvara (proporcionalitātes šaurākā nozīmē) novērtējums: Jāizvērtē, vai labums, ko sabiedrība kopumā guva no OIK sistēmas, ir lielāks par kaitējumu, kas tika nodarīts indivīda tiesībām un leģitīmajām interesēm. Šajā posmā var izmantot datus par OIK kopējo apjomu, kas gadu gaitā sasniedza miljardus eiro, un tā negatīvo ietekmi uz mājsaimniecību budžetiem un uzņēmumu konkurētspēju. Var pamatoti argumentēt, ka indivīdiem un tautsaimniecībai kopumā nodarītais finansiālais kaitējums bija acīmredzami nesamērīgs salīdzinājumā ar sasniegto labumu vides jomā.

  3.3. Satversmes tiesas judikatūras ietekme un procesuālie šķēršļi

       Vēršanās Satversmes tiesā saskaras ar vienu būtisku procesuālu šķērsli, kas ietekmē tās efektivitāti kā naudas atgūšanas instrumentu. Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu, ST spriedumam, ar kuru tiesību norma tiek atzīta par Satversmei neatbilstošu, parasti nav atpakaļejoša spēka. Norma tiek atzīta par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža vai no cita nākotnes datuma, ko norāda pati tiesa. Tas nozīmē, ka pat veiksmīgs ST spriedums pats par sevi neradītu tiešu pamatu atgūt jau samaksāto naudu par pagātnes periodiem.

        Tomēr šis šķērslis nemazina konstitucionālās sūdzības stratēģisko nozīmi. Lai gan ST spriedums tieši neatgrieztu naudu, tas kalpotu kā neapgāžams un juridiski saistošs pierādījums vispārējās jurisdikcijas tiesā, ceļot civilprasību. Ja pati Satversmes tiesa atzīst likuma normu, kas bija OIK maksājuma pamatā, par prettiesisku (antikonstitucionālu), tas faktiski likvidē "tiesisko pamatu", uz kura balstījās visi veiktie maksājumi. Šāds spriedums radikāli mainītu situāciju civiltiesiskā strīdā par nepamatotu iedzīvošanos.

        Tādējādi konstitucionālā sūdzība nav jāuztver kā pašmērķis naudas atgūšanai, bet gan kā spēcīgs stratēģisks instruments, lai radītu nepieciešamos priekšnoteikumus veiksmīgai civilprasībai. Tas ir divpakāpju process: vispirms iegūt ST atzinumu par normas prettiesiskumu un pēc tam izmantot šo atzinumu kā pamatu civilprasībai par naudas atgūšanu.

  IV. Civiltiesiskie mehānismi: Nepamatota iedzīvošanās

  4.1. Civillikuma 2389. panta piemērošanas priekšnoteikumi. Galvenais civiltiesiskais instruments, kas varētu tikt izmantots OIK maksājumu atgūšanai, ir prasība par nepamatotu iedzīvošanos, kas regulēta Civillikuma 2389. pantā. Šis pants nosaka:  “Ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt” Lai šādu prasību varētu sekmīgi celt, ir jāpierāda trīs priekšnoteikumi: (1) atbildētājs ir iedzīvojies, (2) tas noticis uz prasītāja rēķina, un (3) iedzīvošanās notikusi bez tiesiska pamata.

       Tieši trešais priekšnoteikums – "tiesiskā pamata" neesamība – ir centrālais un visgrūtāk pārvaramais šķērslis OIK gadījumā. Atbildētājs (visticamāk, valsts) tiesā argumentēs, ka maksājuma veikšanas brīdī pastāvēja spēkā esošs un leģitīms tiesiskais pamats – Elektroenerģijas tirgus likuma normas, kas uzlika pienākumu maksāt OIK. Kamēr šī likuma norma nav atzīta par prettiesisku, prasība par nepamatotu iedzīvošanos, visticamāk, tiks noraidīta, jo formāli maksājums tika veikts uz likuma pamata.

  4.2. "Tiesiskā pamata" jēdziena dekonstrukcija

        Lai pārvarētu iepriekš minēto šķērsli, ir nepieciešams dekonstruēt "tiesiskā pamata" jēdzienu. Argumentācijas pamatā ir princips, ka tiesiskais pamats nav jāvērtē tikai formāli (vai pastāvēja likuma burts?), bet arī pēc būtības (vai šis likuma burts bija tiesisks?). Ja nacionālā likuma norma ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka tiesību normu – vai nu Eiropas Savienības tiesībām, vai Latvijas Republikas Satversmi –, tad šis šķietamais "tiesiskais pamats" ir prettiesisks jau pēc savas būtības un nevar kalpot par leģitīmu pamatu mantas pārejai.

       Šajā punktā tiek sintezēti secinājumi no iepriekšējām nodaļām, veidojot divus galvenos argumentācijas virzienus:

• Ceļš A (caur ES tiesībām): Šis ceļš balstās uz ES tiesību pārākuma principu. Ja nacionālā tiesa, izskatot civilprasību, konstatē (vai nu pati, vai pēc prejudiciāla nolēmuma lūgšanas EST), ka OIK shēma ir nelikumīgs valsts atbalsts, jo ir pārkāpta LESD 108. panta 3. punkta "standstill" klauzula, tad saskaņā ar ES tiesību pārākuma principu nacionālā tiesību norma (ETL pants par OIK), kas ir pretrunā ar šo ES tiesību normu, nav piemērojama. Ja norma nav piemērojama, tā nevar radīt tiesisku pamatu maksājumam. Līdz ar to "tiesiskais pamats" zūd, un tiek atvērts ceļš kondikcijas prasībai.
• Ceļš B (caur Satversmi): Šis ceļš ir atkarīgs no iepriekšēja Satversmes tiesas sprieduma. Ja ST atzīst attiecīgo ETL normu par antikonstitucionālu, tas kalpo kā oficiāls un neapstrīdams pierādījums tam, ka tiesiskais pamats maksājumam ir bijis prettiesisks jau no paša sākuma (ex tunc). Pat ja ST spriedumam nav tieša atpakaļejoša spēka attiecībā uz pašas normas spēkā esamību, tas konstatē faktu par tās sākotnējo prettiesiskumu, kas ir pietiekami, lai vispārējās jurisdikcijas tiesa atzītu, ka maksājumiem nav bijis leģitīma tiesiskā pamata.

        Abos gadījumos mērķis ir viens: ar augstāka spēka tiesību normu palīdzību pierādīt, ka nacionālā likuma norma, uz kuras pamata tika veikti OIK maksājumi, bija tikai šķietams, nevis patiess tiesiskais pamats.

  4.3. Tiesu prakses analīze par nepamatotas iedzīvošanās prasījumiem pret valsti

       Latvijas tiesu prakse lietās, kurās personas ir mēģinājušas atgūt maksājumus, kas veikti uz vēlāk par prettiesiskiem atzītu normatīvo aktu pamata, ir salīdzinoši neliela, bet tā apstiprina iepriekš izklāstīto loģiku. Tiesas parasti ir atturīgas apmierināt kondikcijas prasības, ja nav iepriekšēja sprieduma, kas konstatē normatīvā akta prettiesiskumu. Tomēr gadījumos, kad Satversmes tiesa ir atzinusi kādu maksājumu (nodokli vai nodevu) par antikonstitucionālu, tas ir kalpojis par pamatu sekmīgām prasībām par samaksātā atgūšanu.

       Tādējādi tiesu prakse apstiprina, ka civiltiesiskā kondikcijas prasība ir efektīvs mehānisms, taču tas ir atkarīgs no "atslēgas" – iepriekšēja konstatējuma par tiesiskā pamata prettiesiskumu, kas iegūstams vai nu caur ES tiesību pārkāpuma konstatāciju vispārējās jurisdikcijas tiesā, vai caur Satversmes tiesas spriedumu.

  V. Procesuālie aspekti un potenciālie prasījumu ceļi

  5.1. Prasījuma subjekti: Kas var celt prasību?

       Tiesības celt prasību par OIK maksājumu atgūšanu ir jebkuram elektroenerģijas gala lietotājam, kurš ir faktiski veicis šos maksājumus. Tas ietver plašu subjektu loku:

• Fiziskas personas: Mājsaimniecības, kuras gadu gaitā ir maksājušas OIK kā daļu no sava elektrības rēķina.
• Juridiskas personas: Visa veida uzņēmumi, no maziem un vidējiem uzņēmumiem līdz lieliem rūpniecības uzņēmumiem, kuriem OIK izmaksas veidoja ievērojamu daļu no ražošanas izmaksām.

  5.2. Potenciālie atbildētāji: Pret ko vērsties?

Atbildētāja izvēle ir stratēģiski svarīgs lēmums, kas būtiski ietekmē prasības panākumu iespējas. Ir identificējami trīs potenciālo atbildētāju loki:

1. Latvijas valsts (Ekonomikas ministrijas vai Finanšu ministrijas personā): Šis ir loģiskākais, stratēģiski pareizākais un spēcīgākais atbildētājs. Valsts ir OIK sistēmas autors, ideologs un galvenais uzraugs. Tieši valsts ar savu rīcību (pieņemot likumu, kas ir pretrunā ar ES tiesībām vai Satversmi) ir radījusi zaudējumus maksātājiem. Prasība par zaudējumu atlīdzību par ES tiesību pārkāpumu vai prasība par nepamatotu iedzīvošanos, kas balstīta uz likuma antikonstitucionalitāti, ir jāvērš tieši pret valsti kā primāro atbildētāju.
2. AS "Sadales tīkls" / AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" (EPT): Šis ir juridiski vājš atbildētājs. Lai gan šie uzņēmumi fiziski iekasēja un administrēja OIK naudu, tie darbojās kā aģenti, pildot tiem ar likumu uzliktu publisku funkciju. Tie varētu veiksmīgi aizstāvēties tiesā, argumentējot, ka nav guvuši nepamatotu labumu (nav iedzīvojušies), jo visi iekasētie līdzekļi tika novirzīti tālāk atbalsta saņēmējiem. Tie pildīja tikai tranzīta funkciju, un pret tiem vērsta prasība, visticamāk, tiktu noraidīta.
3. Atbalsta saņēmēji (elektroenerģijas ražotāji): Šis ceļš ir procesuāli vissarežģītākais un praktiski nerealizējams. Tas prasītu celt individuālas prasības pret simtiem dažādu uzņēmumu, katram pierādot saņemtā atbalsta apmēru. Turklāt šie uzņēmumi saņēma naudu uz spēkā esošu administratīvo aktu un līgumu pamata. Tie varētu veiksmīgi aizstāvēties, atsaucoties uz tiesiskās paļāvības principu, proti, ka tie paļāvās uz valsts radītās sistēmas tiesiskumu un labticīgi saņēma atbalstu. Lai gan ES tiesības paredz nelikumīgi saņemta atbalsta atgūšanu, šo pienākumu primāri ir jāizpilda valstij, nevis jāuzveļ trešajām personām (OIK maksātājiem).

  5.3. Jurisdikcijas jautājumi: Administratīvā vai civilā tiesa?

• Administratīvā tiesa: Šī tiesa būtu kompetenta izskatīt pieteikumus, kas apstrīd konkrētus publiski tiesiskus aktus, piemēram, SPRK lēmumu par OIK tarifa apstiprināšanu. Tāpat administratīvajā tiesā varētu vērsties ar pieteikumu par valsts iestādes faktisko rīcību. Tomēr administratīvais process primāri ir vērsts uz nākotni – prettiesiska akta atcelšanu vai rīcības pārtraukšanu. Tas ir mazāk piemērots vēsturiski samaksātas naudas atgūšanai, kas pēc savas būtības ir mantisks strīds.
• Vispārējās jurisdikcijas (civilā) tiesa: Šī ir visticamākā un piemērotākā jurisdikcija. Prasība par zaudējumu atlīdzību (par ES tiesību pārkāpumu) un prasība par nepamatotu iedzīvošanos (kondikcija) ir klasiskas civiltiesiskas prasības. Civilprocess ir piemērots mantisku strīdu izšķiršanai starp personām, ieskaitot gadījumus, kad viena no pusēm ir valsts. Tādēļ naudas atgūšanas prasība būtu jāceļ civiltiesas kārtībā.

  5.4. Prasības noilguma termiņi

       Prasības noilgums ir kritisks aspekts, kas var būtiski ietekmēt atgūstamās summas apmēru. Vispārējais prasības noilguma termiņš saskaņā ar Civillikumu ir 10 gadi.

       Tomēr izšķirošais jautājums ir nevis par termiņa garumu, bet gan par tā sākuma punktu – no kura brīža šos 10 gadus sākt skaitīt.

       Ja pieņem, ka noilgums sākas no katra rēķina apmaksas dienas, tad lielākā daļa maksājumu jau varētu būt noilguši. Tomēr šāda pieeja ir juridiski apstrīdama. Pastāv spēcīgs arguments, ka persona nevarēja celt prasību agrāk, jo darbojās tiesiskuma prezumpcija – pieņēmums, ka spēkā esošs likums ir tiesisks. Persona nevarēja zināt par savu tiesību aizskārumu, kamēr šis aizskārums nav konstatēts ar kompetentas institūcijas (tiesas) spriedumu.

       Līdz ar to var argumentēt, ka noilguma termiņš sāk tecēt tikai no brīža, kad persona "uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt" par savu tiesību aizskārumu. Šis brīdis iestātos dienā, kad stājas spēkā tiesas spriedums, kas konstatē OIK sistēmas prettiesiskumu – vai nu vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums, kas atzīst LESD 108. panta pārkāpumu, vai Satversmes tiesas spriedums, kas atzīst ETL normu par antikonstitucionālu. Šāda noilguma sākuma punkta interpretācija ir izšķiroša, jo tā ļautu atgūt maksājumus par visu OIK pastāvēšanas periodu (vai vismaz par pēdējiem 10 gadiem pirms prettiesiskuma konstatēšanas), nevis tikai par pēdējiem 10 gadiem pirms prasības celšanas.

  VI. Kopsavilkums un stratēģiskie ieteikumi

  6.1. Salīdzinošs pārskats par analizētajiem tiesiskajiem pamatiem

         Veiktā analīze identificē trīs galvenos juridiskos ceļus, pa kuriem OIK maksātāji varētu mēģināt atgūt samaksātos līdzekļus: (1) balstoties uz ES valsts atbalsta tiesību pārkāpumu, (2) apstrīdot OIK sistēmas atbilstību Satversmei, un (3) ceļot civiltiesisku prasību par nepamatotu iedzīvošanos. Katram no šiem ceļiem ir savas stiprās un vājās puses, un to efektivitāte ir atkarīga no izvēlētās procesuālās stratēģijas. Zemāk esošajā tabulā ir apkopots šo ceļu salīdzinošs izvērtējums.

  6.2. Stratēģiju stipro un vājo pušu analīze

• ES valsts atbalsta ceļš:
• Stiprā puse: Šis ir juridiski spēcīgākais un tiešākais pamats. Tas balstās uz tieši piemērojamu un pārāku ES tiesību normu – LESD 108. panta 3. punkta "standstill" klauzulu. Prasītājam nav jāpierāda atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu, bet tikai vieglāk pierādāms procesuāls pārkāpums. Būtiski, ka nacionālajai tiesai ir pienākums aizsargāt indivīda tiesības, kas izriet no šīs normas, un nav nepieciešams gaidīt EK vai citas institūcijas lēmumu.
• Vājā puse: Argumentācija ir juridiski sarežģīta un prasa dziļas zināšanas ES tiesībās. Pastāv risks, ka nacionālās tiesas, kurām nav lielas pieredzes šādu lietu izskatīšanā, varētu vilcināties pieņemt lēmumu un varētu vēlēties uzdot prejudiciālu jautājumu EST, kas paildzinātu tiesvedības procesu.

• Satversmes ceļš:
• Stiprā puse: Argumenti par samērīgumu un vienlīdzību ir intuitīvi saprotami un rezonē ar sabiedrības taisnīguma izjūtu. Veiksmīgs ST spriedums radītu neapgāžamu juridisku pamatu turpmākai civilprasībai.
• Vājā puse: Galvenais trūkums ir tas, ka ST spriedumam parasti nav atpakaļejoša spēka, tādēļ tas pats par sevi nenodrošina jau samaksātās naudas atgūšanu. Šis ceļš ir tikai starpposms, nevis gala risinājums. Tas ir stratēģisks instruments, nevis tiešs naudas atgūšanas mehānisms.

• Civiltiesiskais ceļš:
• Stiprā puse: Šis ir tiešais civiltiesiskais mehānisms, kas paredzēts naudas atgūšanai.
• Vājā puse: Pats par sevi šis ceļš ir gandrīz neiespējams. Tas ir pilnībā atkarīgs no tā, vai izdodas pierādīt "tiesiskā pamata" neesamību, kas savukārt ir atkarīgs no panākumiem kādā no diviem iepriekšējiem ceļiem. Bez iepriekšēja sprieduma par OIK sistēmas prettiesiskumu (balstoties uz ES tiesībām vai Satversmi), kondikcijas prasība gandrīz noteikti tiks noraidīta.

  6.3. Rekomendācijas par optimālo rīcības plānu

        Ņemot vērā analizēto, optimālā stratēģija OIK maksājumu atgūšanai ir kombinēts un secīgs process, kas apvieno vairāku juridisko instrumentu izmantošanu:

1. Primārais ceļš: Prasības celšana vispārējās jurisdikcijas tiesā (civilprocesa kārtībā) pret Latvijas valsti. Prasības pamatā jābūt zaudējumu atlīdzībai, kas radusies ES tiesību pārkāpuma dēļ – konkrēti, LESD 108. panta 3. punkta ("standstill" klauzulas) neievērošanas dēļ. Šī ir tiešākā, juridiski spēcīgākā un autonomākā pieeja, kas nav atkarīga no citu institūciju (ST vai EK) iepriekšējiem lēmumiem.
2. Sekundārais / Paralēlais ceļš: Vienlaikus ar civilprasības gatavošanu vai tās laikā ir stratēģiski lietderīgi iniciēt pieteikumu Satversmes tiesā. To varētu darīt, piemēram, ar tiesībsarga starpniecību, vai arī ja to ierosina pietiekams Saeimas deputātu skaits vai vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot konkrētu lietu. Mērķis ir iegūt ST spriedumu, kas atzītu attiecīgās ETL normas par antikonstitucionālām. Šāds spriedums, pat bez atpakaļejoša spēka, kalpotu kā papildu, dzelžains arguments jau uzsāktajā civilajā tiesvedībā un būtiski stiprinātu prasītāja pozīcijas.

       Šī kombinētā stratēģija ļauj maksimizēt panākumu iespējas, izmantojot gan ES tiesību pārākuma principu, gan nacionālo konstitucionālo kontroli, lai sagrautu argumentu par "tiesiskā pamata" pastāvēšanu un pavērtu ceļu reālai naudas atgūšanai. Rekomendācijas var tikt pielāgotas atkarībā no prasītāja tipa – liels rūpniecības uzņēmums varētu atļauties sarežģītāku un resursietilpīgāku tiesvedību, kamēr mājsaimniecību apvienībai lietderīgāk būtu koncentrēties uz kolektīviem risinājumiem.