Ņemot vērā, ka gandrīz visos ziņu portālos pēdējās dienās TOP tēma ir Dzelzs vilka bundzinieks Mārcis Judzis, gribēju šo situāciju paanalizēt no juridiskā aspekta. Skaidrībai - es neesmu ne Mārča Judža, ne viņa sievas advokāts.

• Saskaņā ar Satversmes 82. pantu tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā — arī kara tiesas. Tātad tikai un vienīgi tiesa (nevis žurnālisti, Evika Siliņa vai grupa “Dzelzs vilks”), izvērtējot pierādījumus un ņemot vērā likumdošanu, ir tiesīga spriest, vai Mārcis Judzis ir vainojams viņa sievas aprakstītajos nodarījumos.

• Satversmes 92. pants nosaka, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Diemžēl, kādreiz cienījamā rokgrupa “Dzelzs vilks”, apturot sadarbību ar Mārci Judzi, minēto pamatprincipu netika ņēmusi vērā, līdz ar to ir zaudējusi jebkādu cieņu manās acīs.

• Krimināllikuma 157. pants nosaka, ka par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī  soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Tātad, vai nu Judzis ir sitis sievu un viņš ir jātiesā, vai arī Judža sieva ir tiesājama par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.

• Krimināllikuma 145. pants nosaka, ka par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

• Tas nozīmē, ka neatkarīgi, vai Judža sievas rakstītais ir taisnība, vai meli, publiska ģimenes “netīrās veļas mazgāšana” var radīt būtisku kaitējumu (psihoemocionālu traumu) arī bērniem, kuri tagad ir spiesti taisnoties saviem draugiem un klasesbiedriem, un tas jau var būt vērtējams, kā emocionālā vardarbība pret bērniem.