Vai lietotai automašīnai ir garantija jeb kā neļaut auto tirgotājiem sevi “apčakarēt”?
2023. gada 22. maijs
- Līdz šim sabiedrībā un savā ziņā arī tiesu praksē valdīja priekšstats, ka pērkot lietotu automašīnu, kam ir beigusies ražotāja garantija, automašīnas pārdevējam par automašīnas stāvokli nav jāuzņemas nekāda atbildība, un pircējs pēc būtības pērk “kaķi maisā” un uzņemas visus riskus. Tāpat tika uzskatīts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasības attiecas ne tikai uz jaunām, bet arī lietotām precēm. Tomēr Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 25. janvāra spriedums civillietā Nr. SKC-46/2023 šos priekšstatus sagrieza ar kājām gaisā. Minētajā spriedumā tika paustas vairākas būtiskas atziņas.
- Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 13. panta trešajā daļā ir ietverta likumiska prezumpcija par faktu, ka pārdevēja pārdotā prece jau tās iegādes dienā neatbilda līguma noteikumiem, ja neatbilstība atklājas gada laikā pēc preces piegādes, izņemot gadījumu, kad šāds pieņēmums ir pretrunā ar preces raksturu vai neatbilstības veidu.
- Lai patērētājs varētu pretendēt uz šīs prezumpcijas piemērošanu, viņam ir jānorāda un jāpierāda, ka prece neatbilda līguma noteikumiem un ka neatbilstība atklājās gada laikā pēc preces piegādes. Patērētājam nav jāpierāda ne šīs neatbilstības cēlonis, ne arī pārdevēja vaina.
- Patērētāju tiesību aizsardzības likuma prasības attiecas ne tikai uz jaunām, bet arī lietotām precēm. Preces sagaidāmā kvalitāte ir atkarīga no tā, vai prece ir jauna vai lietota, tomēr patērētājs var sagaidīt, ka arī lietota prece pildīs savu pamatfunkciju, ja vien no līguma noteikumiem neizriet pretējais. Proti, apstāklis, ka patērētājam ir pārdota lietota prece, ņemams vērā, izvērtējot tās atbilstību līguma noteikumiem, t. i., izvērtējot, vai tai piemīt īpašības un izpildījums, kāds parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preces raksturu.
- Dalībai ceļu satiksmē pārdotas lietotas automašīnas gadījumā parastais, ceļu satiksmes drošību neapdraudošs, automašīnas nolietojums vispārīgi nav atzīstams par lietas trūkumu. Turpretim tādu automašīnas detaļu nolietojums, kas ietekmē satiksmes drošību, var tikt atzīts par preces trūkumu, jo patērētājam ir pamats sagaidīt, ka šādas detaļas būs laikus nomainītas. Arī tāds nolietojums, kas nav parasts, piemēram, ja detaļas nolietojums ir ievērojami lielāks, nekā tam vajadzētu būt, ņemot vēra automašīnas vecumu un nobraukumu, var tikt atzīts par automašīnas trūkumu.
- Patērētāju tiesību aizsardzības likums iztulkojams pircējam ne mazāk labvēlīgi kā norādīts Civillikuma 1613. pantā. Proti, neatbilstība nevarēja palikt patērētājam apslēpta, vismaz piegriežot visparastāko uzmanību, kādu var sagaidīt no personas bez speciālām, tostarp tehniskām zināšanām par attiecīgo preču veidu. Tas nozīmē, ka patērētājam nav pienākuma izdarīt preces padziļinātu pārbaudi. Tas, ka attiecīgais trūkums varēja tikt konstatēts, ja pircējs preci būtu padziļināti pārbaudījis pats vai ar trešās personas palīdzību, un ka pircējam tāda iespēja bija, nenozīmē, ka trūkums nav uzskatāms par slēpto trūkumu, un neatbrīvo pārdevēju no atbildības par preces neatbilstību līguma noteikumiem.
- Lietotai automašīnai, ja tā tiek pārdota kā braukšanas kārtībā esoša automašīna, parasti izvirzāmās prasības būs tādas prasības, ka ar to var braukt pietiekami labi un ērti un tā nerada riskus lietotāja un citu ceļu satiksmes dalībnieku drošībai. Pats par sevi lietotas preces pārdošanas fakts nenozīmē, ka prece ir ar defektiem.
- Pat jau automašīnai ir svaigi izieta tehniskā apskate, kurā netika konstatēti trūkumi vai bojājumi, nevar atspēkot prezumpciju, ka trūkumi pastāvēja transportlīdzekļa iegādes brīdī, jo transportlīdzekļu valsts tehniskā apskate ir vienveidīgs tehniskā stāvokļa pārbaudes process visiem transportlīdzekļiem, kura laikā atbilstoši normatīvajiem aktiem tiek pārbaudīts transportlīdzekļa vispārējais tehniskais stāvoklis un tiek lemts par tā pielaišanu vai nepielaišanu ceļu satiksmē. Taču šādas tehniskās apskates laikā netiek veikta transportlīdzekļa tehniskā stāvokļa padziļināta pārbaude.
- Rezumējot visu augstāk minēto, ja Jūs lietotu automašīnu pērkat kā fiziska persona (patērētājs), un 1 gada laikā pēc automašīnas iegādes atklājas slēptie defekti, kuri Jums tika noklusēti, Jums ir tiesības aizvest automašīnu uz padziļinātu pārbaudi un, atkarībā no situācijas, vai nu pieprasīt samazināt transportlīdzekļa pirkuma maksu, saremontēt automašīnu, samainīt automašīnu vai atcelt līgumu un pieprasīt atmaksāt samaksāto naudas summu.
- Ko darīt automašīnu tirgotājiem? Godīgi sludinājumā vai līgumā norādīt slēptos defektus, vai arī jābūt gataviem atmaksāt naudu vai remontēt automašīnu.
- P.S. augstāk minētā tiesu prakse attiecas uz patērētājiem (fiziskām personām), bet neattiecas uz saimnieciskās darbības veicējiem vai uzņēmējiem, tomēr ir sagaidāms, ka attiecīgajā spriedumā paustās atziņas varēs attiecināt arī uz saimnieciskās darbības veicējiem vai uzņēmējiem, jo Civillikuma 1613. pants (atsavinātājs neatbild ne par nenozīmīgiem trūkumiem, kas nekavē visumā lietas lietošanu, ne arī par tādiem, kas ieguvējam bijuši zināmi, vai vismaz, piegriežot visparastāko uzmanību, nevarētu palikt viņam apslēpti) attiecas arī uz juridiskām personām.
Vai līguma noteikumi ir jāizpilda burtiski, pat ja tas ir pretrunā līguma patiesajam mērķim un faktiskajiem apstākļiem? Un vai viena puse drīkst atteikties no uzņemtajām saistībām, atsaucoties uz formālu nosacījumu, lai gan vienošanās galvenais mērķis jau sen ir sasniegts? Tieši šādi jautājumi bija jārisina mūsu advokā
Latvijas mežsaimniecības un kokapstrādes uzņēmumus var sagaidīt būtiskas pārmaiņas! Eiropas Komisija ir iebildusi pret Latvijas vēlmi saglabāt līdzšinējo apgrieztās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas kārtību kokmateriālu darījumos.
Iedomājieties situāciju. Ir 2021. gads. Covid-19 pandēmija, ierobežojumi, uzņēmējiem samazinās apgrozījums, un valsts sola finansiālu palīdzību krīzes pārvarēšanai.
Vai dzīvokļa īpašniekam ir pienākums maksāt par apsardzes pakalpojumiem, ja apsaimniekotājs nav noslēdzis līgumu ar licencētu apsardzes uzņēmumu un apsardzes funkcijas faktiski veic parasti dežuranti?
Traģisks nelaimes gadījums darbā, bojāgājis darbinieks, Valsts darba inspekcijas pārbaude un tiesvedība līdz pat Senātam. Latvijas Republikas Senāts 2026. gada 16. septembra lēmumā lietā Nr. SKA-708/2026 vērtēja ļoti būtisku jautājumu – kāds juridiskais spēks ir Valsts darba inspekcijas (VDI) sastādītam aktam par nelai
Izrādās, ka arī zemesgrāmatā oficiāli reģistrēta ēka vēl negarantē tiesības tās vietā būvēt jaunu māju.
Pirms neilga laika informējām par būtisku Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, kas varētu radikāli mainīt līdzšinējo praksi strīdos starp bankām un finanšu krāpniecības upuriem.
Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 22. oktobrī pieņēmusi spriedumu lietā, kas liek nopietni aizdomāties par Veselības inspekcijas attieksmi pret pacientu tiesībām.
Izrādās, ka inspekcijas ieskatā dažkārt ar to gandrīz pietiek! Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 11. jūnija spriedumā lietā Nr. A420199624 atzina par prettiesisku Datu valsts inspekcijas (DVI) lēmumu, ar kuru bija noraidīta personas sūdzība par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem.
Ko darīt, ja darbinieks pieprasa bērna kopšanas atvaļinājumu, bet iesniegumā norāda pārāk agru sākuma datumu? Vai darba devējs drīkst prasīt iesniegt jaunu iesniegumu un viena mēneša termiņu sākt skaitīt no jauna? Un kas notiek, ja pa vidu darbinieks kļūst darbnespējīgs? Uz šiem ļoti praktiskajiem jautājumiem atbildi sniedz Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 21. septembra spriedums lietā Nr. SKC-462/2026. 🔹 Darbinieks 2022. gada 22. februārī iesniedza darba devējam iesniegumu, lūdzot piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu jau no nākamās dienas – 23. februāra. Taču tajā pašā dienā darbiniekam iestājās darbnespēja, kas ilga aptuveni divus mēnešus. Pēc darbnespējas beigām darbinieks atgriezās darbā, bet bērna kopšanas atvaļinājums viņam vēl nebija piešķirts. Vēlāk darba devējs uzskatīja, ka nepieciešams jauns vai precizēts iesniegums, un atvaļinājumu piešķīra tikai no 2022. gada 1. jūnija. Savukārt darbinieks uzskatīja, ka mēnesis jau sen ir pagājis, un 9. maijā paziņoja darba devējam, ka viņš no šīs dienas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam darbinieks darbu neapmeklēja, bet darba devējs vēlāk darba līgumu uzteica par būtisku darba kārtības pārkāpumu. ⚖️ Senāts: bērna kopšanas atvaļinājums nav darba devēja “labvēlība” Darba likuma 156. pants paredz, ka darbiniekam par bērna kopšanas atvaļinājumu darba devējs rakstveidā jāinformē vienu mēnesi iepriekš. Taču Senāts uzsvēra ļoti būtisku lietu – Latvijas likums darba devējam nedod tiesības pēc šā mēneša termiņa beigām bērna kopšanas atvaļinājumu vēl papildus atlikt uzņēmuma interešu dēļ. Tātad viena mēneša termiņš jau pats par sevi ir paredzēts tam, lai darba devējs varētu sagatavoties darbinieka prombūtnei. Kad šis termiņš ir pagājis, darba devējs principā nevar pateikt: mums tagad nav ērti; jāatrod aizvietotājs; vai iesniedziet jaunu iesniegumu, un tad skaitīsim vēl vienu mēnesi. Senāts atzina, ka darba devējam pieprasītais bērna kopšanas atvaļinājums jāpiešķir tā, lai tas sāktos ne vēlāk kā pēc mēneša no darbinieka sākotnējā pieprasījuma saņemšanas, ja vien pats darbinieks nav norādījis vēlāku datumu. 🔹 Kļūdains datums iesniegumā neatceļ darbinieka tiesības. Šī, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām sprieduma atziņām. Konkrētajā lietā darbinieks bija kļūdījies – viņš iesniegumu iesniedza 22. februārī, bet bērna kopšanas atvaļinājumu prasīja jau no 23. februāra. Likums savukārt paredz viena mēneša iepriekšēju paziņošanu. Taču Senāts atzina, ka šāda kļūda nepadara iesniegumu par spēkā neesošu, darba devējs nevar tādēļ prasīt visu procedūru sākt no sākuma un darba devējam ir jāpielāgo atvaļinājuma sākuma datums likuma prasībām, viena mēneša termiņu skaitot no sākotnējā iesnieguma saņemšanas dienas. Tas ir būtisks darbinieku aizsardzības princips – formāla kļūda iesniegumā pati par sevi nedrīkst novest pie likumā paredzēto tiesību zaudēšanas. 🤒 Bet kas notiek, ja šajā mēnesī darbinieks ir uz slimības lapas? Arī uz šo jautājumu Senāts sniedza ļoti skaidru atbildi. Darbinieka darbnespēja neaptur viena mēneša termiņu, nesāk šo termiņu no jauna, kā arī nedod darba devējam tiesības pēc darbnespējas beigām sākt skaitīt jaunu mēnesi. Ja viena mēneša termiņš jau ir beidzies, bet darbinieks joprojām ir darbnespējīgs, darba devējs var izdot rīkojumu par bērna kopšanas atvaļinājumu jau slimības laikā, paredzot, ka tas stāsies spēkā pēc darbnespējas beigām. Senāts tāpēc atzina, ka apgabaltiesa Darba likuma 156. pantu bija piemērojusi nepareizi, un spriedumu šajā daļā atcēla. ⚠️ Tomēr ir vēl otra – tikpat svarīga – šī sprieduma puse. Senāts vienlaikus pateica arī ko ļoti būtisku pašiem darbiniekiem. Pat ja darbinieks uzskata, ka darba devējs pārkāpj viņa tiesības, tas pats par sevi nenozīmē, ka darbinieks drīkst vienkārši paziņot: “No šodienas esmu bērna kopšanas atvaļinājumā” un pārtraukt ierasties darbā. Senāts uzsvēra, ka darbinieks ir pakļauts darba devēja noteiktajai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Ja darbinieks uzskata, ka viņa tiesības tiek pārkāptas, tās jāaizstāv likumā noteiktajā kārtībā – iesniedzot sūdzību darba devējam vai vēršoties tiesā. Patvaļīga darba vietas atstāšana un turpmāka neierašanās darbā konkrētajos apstākļos tika atzīta par būtisku darba kārtības pārkāpumu, kas varēja būt pamats darba līguma uzteikumam. 💡 Ko no šī sprieduma varam secināt praksē? Darba devējiem būtu jāņem vērā, ka bērna kopšanas atvaļinājums, ja darbiniekam uz to ir tiesības, nav darba devēja brīvas izvēles jautājums. Viena mēneša termiņš ir dots, lai sagatavotos darbinieka prombūtnei, nevis lai pēc tā beigām sāktu jaunu saskaņošanas procesu. Kļūdaini norādīts sākuma datums pats par sevi nepadara iesniegumu nederīgu. Darbinieka darbnespēja neaptur viena mēneša paziņošanas termiņa ritējumu. Savukārt darbiniekiem jāatceras, ka pat tad, ja darba devējs, iespējams, rīkojas prettiesiski, savas tiesības nedrīkst realizēt patvaļīgi, vienkārši pārtraucot ierasties darbā. Šajā lietā tādēļ izveidojās šķietami paradoksāla situācija - darba devējs bija nepareizi piemērojis noteikumus par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu, taču tas automātiski nepadarīja par prettiesisku vēlāk notikušo darbinieka atlaišanu. Tieši tāpēc darba tiesībās bieži vien izšķirošs ir ne tikai jautājums, kam pēc būtības ir taisnība, bet arī – kādā veidā savas tiesības tiek īstenotas un aizstāvētas.