No šodienas Latvijā stājas spēkā grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas būtiski saīsinās alkohola tirdzniecības laiku veikalos. Lai gan likumdevēja mērķis – sabiedrības veselības aizsardzība – ir leģitīms, ir nepieciešams veikt padziļinātu juridisko analīzi par to, vai izvēlētie līdzekļi ir samērīgi un atbilstoši Latvijas tiesiskajai un ekonomiskajai realitātei. Šī analīze liecina, ka jaunie ierobežojumi varētu neatbilst samērīguma principam un radīt sekas, kas ir pretrunā ar to sākotnējo mērķi.

  Samērīguma Princips: Vai Mērķis Attaisno Līdzekļus? Viens no fundamentāliem tiesību principiem, kas nostiprināts gan Latvijas, gan Eiropas Savienības tiesībās, ir samērīguma princips. Tas nosaka, ka jebkuram ierobežojumam, ko valsts uzliek indivīda tiesībām (šajā gadījumā – uzņēmējdarbības brīvībai), ir jābūt:

1. Piemērotam leģitīmā mērķa sasniegšanai.
2. Nepieciešamam – nedrīkst pastāvēt citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi mērķa sasniegšanai.
3. Atbilstošam (samērīgam šaurākā nozīmē) – ierobežojuma radītais kaitējums nedrīkst būt lielāks par sabiedrības iegūto labumu.

Analizējot jaunos grozījumus caur šo prizmu, rodas nopietnas šaubas par to atbilstību visiem trim kritērijiem.

  1. Vai ierobežojumi ir piemēroti mērķa sasniegšanai? Starptautiskā pieredze liecina, ka tirdzniecības laika ierobežošana ne vienmēr noved pie kopējā alkohola patēriņa samazināšanās.

• Lietuvas piemērs: Pēc līdzīgu ierobežojumu ieviešanas 2018. gadā, pētījumi konstatēja, ka, lai gan samazinājās neatliekamās palīdzības izsaukumu skaits saistībā ar saindēšanos ar alkoholu vīriešiem, kopējais izsaukumu skaits un ar traumām saistīto izsaukumu skaits nesamazinājās. Turklāt tika novērota patēriņa pārcelšanās uz mazāk kontrolētām vidēm, piemēram, bāriem un pat darba vietām. Tas liecina, ka patērētāji pielāgojas, mainot savus ieradumus, nevis būtiski samazinot patēriņu. 
• Somijas piemērs: Somija 2018. gadā rīkojās pretēji – liberalizēja likumu, atļaujot pārtikas veikalos tirgot stiprākus dzērienus. Rezultātā kopējais alkohola patēriņš valstī nepieauga, jo patērētāji vienkārši pārgāja no viena legāla iepirkšanās kanāla (valsts monopola) uz citu (pārtikas veikaliem). 

Šie piemēri apšauba pieņēmumu, ka legālās pieejamības ierobežošana automātiski noved pie patēriņa samazināšanās. Līdz ar to likuma grozījumu piemērotība izvirzītā mērķa sasniegšanai ir juridiski apšaubāma.

  2. Vai pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi? Likumdevējam ir pienākums izvēlēties līdzekli, kas vismazāk ierobežo indivīda tiesības. Šajā gadījumā pastāv alternatīvas, kas būtu vērstas uz problēmas cēloni, nevis tikai uz sekām, un kas mazāk skartu legālo uzņēmējdarbību. Galvenā problēma Latvijā ir apjomīgā ēnu ekonomika.

• Latvijas ēnu ekonomikas mērogs: Saskaņā ar pētījumiem, ēnu ekonomika Latvijā sasniedz 21,4% no IKP, bet mazumtirdzniecības nozarē šis rādītājs ir vēl augstāks – 26,2%. 2018. gada pētījums atklāja, ka 28% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka pērk nelegālu alkoholu. 
• Alternatīva rīcība: Tā vietā, lai ierobežotu legālos, nodokļus maksājošos uzņēmumus, valstij būtu jākoncentrē savi tiesiskie un administratīvie resursi uz nelegālā tirgus apkarošanu. Cīņa ar kontrabandu, viltotu preču tirdzniecību un nelegālu ražošanu būtu daudz mērķtiecīgāks un mazāk ierobežojošs līdzeklis sabiedrības veselības aizsardzībai. Tā kā pastāv efektīvākas un mazāk ierobežojošas alternatīvas, jauno grozījumu nepieciešamība ir juridiski vāji pamatota.

  3. Vai ieguvumi atsver zaudējumus? Šis ir kritiskākais samērīguma aspekts. Jaunie ierobežojumi rada paredzamu un būtisku kaitējumu, kas varētu pārsniegt apšaubāmos ieguvumus.

• Ekonomiskais kaitējums: Ierobežojumi tieši samazinās legālo uzņēmumu ienākumus un valsts nodokļu ieņēmumus. Pieredze Grieķijā un Beļģijā rāda, ka pārmērīgi nodokļi un ierobežojumi var novest pie legālā tirgus sabrukuma un pat pie valsts ieņēmumu samazināšanās. 
• Ēnu ekonomikas stimulēšana: Vislielākais risks ir nelegālā tirgus veicināšana. Ierobežojot legālo kanālu, valsts faktiski rada labvēlīgākus apstākļus noziedzīgiem operatoriem. Tas ne tikai mazina nodokļu ieņēmumus, bet arī rada jaunus, daudz bīstamākus riskus sabiedrības veselībai.
• Jauni sabiedrības veselības apdraudējumi: Nelegālais alkohols ir nekontrolēts un bieži satur dzīvībai bīstamas vielas, piemēram, metanolu. Masveida saindēšanās gadījums Čehijā, kurā gāja bojā vairāk nekā 50 cilvēku, ir traģisks piemērs tam, kādas sekas var būt plaukstošam melnajam tirgum. 

      Paradoksāli, bet likums, kura mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību, var novest pie pretēja rezultāta – pārvaldāmu risku aizstāšanas ar katastrofāliem un nekontrolējamiem riskiem. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka ierobežojumu radītais kaitējums pārsniedz potenciālos ieguvumus.

  Tiesiskās Paļāvības Princips. Papildus samērīgumam, jaunie ierobežojumi skar arī tiesiskās paļāvības principu. Uzņēmēji, īpaši mazie un vidējie komersanti, ir veikuši investīcijas un plānojuši savu darbību, paļaujoties uz pastāvošo tiesisko regulējumu. Pēkšņas, nepietiekami pamatotas izmaiņas grauj uzņēmējdarbības vidi un soda tos, kuri ir darbojušies likuma ietvaros.

  Secinājums - nepieciešama pārdomātāka politika. No juridiskā viedokļa, jaunie alkohola tirdzniecības laika ierobežojumi rada nopietnas bažas par to atbilstību samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem. Tie ir balstīti uz apšaubāma pieņēmuma, ka pieejamības ierobežošana automātiski samazina patēriņu, ignorējot starptautisko pieredzi un Latvijas specifisko problēmu – masīvo ēnu ekonomiku.

     Tā vietā, lai ieviestu vispārējus aizliegumus, kas soda legālo biznesu un stimulē noziedzību, likumdevējam būtu jāizstrādā mērķtiecīga, uz pierādījumiem balstīta politika. Resursu novirzīšana efektīvai cīņai ar nelegālo tirgu, kā arī sabiedrības izglītošana un atkarību ārstēšanas programmu stiprināšana būtu juridiski pamatotāks un, visticamāk, daudz efektīvāks ceļš uz sabiedrības veselības mērķu sasniegšanu.