✔️Tiesiskā valstī ikviens cietušais paļaujas, ka, vēršoties policijā, tiks iedarbināts taisnīguma mehānisms. Viņš sagaida, ka valsts aparāts – policija un prokuratūra – veltīs savus resursus, lai noskaidrotu patiesību un sauktu vainīgos pie atbildības. Diemžēl prakse nereti demonstrē skarbu realitāti: cīņa par taisnīgumu kļūst par paša cietušā cīņu ar sistēmas inerci, un lielākais šķērslis ceļā uz rezultātu ir nevis noziedznieka viltība, bet gan izmeklēšanas iestāžu klaja un ilgstoša bezdarbība. Nesen mūsu biroja praksē noslēdzās kāds kriminālprocess, kas kalpo kā bēdīgs piemērs tam, kā valsts aparāts pats diskreditē savu darbu un liedz cietušajam tiesības uz taisnīgu lietas noregulējumu.

✔️ Stāsts ir klasisks. Kriminālprocess tika uzsākts par dokumenta viltošanu – konkrēti, par paraksta viltošanu būtiskos būvniecības dokumentos, lai prettiesiski iegūtu atļaujas. Jau pašā procesa sākumā, pateicoties cietušā neatlaidībai, tika iegūts izšķirošs un objektīvs pierādījums – rokraksta ekspertīzes atzinums. Šis atzinums kategoriski apstiprināja, ka cietušais dokumentu nav parakstījis un ka paraksts ir viltots. Būtu loģiski sagaidīt, ka pēc šāda corpus delicti (noziedzīga nodarījuma sastāva) apstiprinājuma sekos aktīva izmeklēšana: tiks pratinātas visas iesaistītās personas, analizēti motīvi un noskaidrots konkrētais vainīgais no sākotnēji diezgan skaidri identificējamā personu loka. Taču notika pretējais. Sekoja vairāk nekā četrus gadus ilgs klusums un sistemātiska bezdarbība.

✔️ Kriminālprocesa likums nosaka saprātīgus termiņus. Taču šajā gadījumā vairāk nekā piecu gadu periodā kopš nozieguma izdarīšanas izmeklēšana faktiski netika virzīta. Cietušā pārstāvis vairākkārt vērsās ar sūdzībām un lūgumiem par procesa virzību, taču atbildē saņemot vai nu formālus solījumus, vai klusumu. Rezultāts šādai nolaidībai bija tikpat paredzams, cik absurds: iestājās kriminālatbildības noilgums. Un tikai tad sistēma "pamodās", lai pieņemtu lēmumu... par kriminālprocesa izbeigšanu. Valsts iestādes ar savu gadiem ilgo bezdarbību pašas radīja apstākļus, lai noziedznieks izvairītos no soda, un pēc tam šo pašu faktu – noilgumu – ciniski izmantoja kā formālu pamatu, lai lietu slēgtu.

✔️ Vēl satraucošāka šajā procesā ir prokuratūras loma. Tā vietā, lai kā uzraugošā iestāde aktīvi iejauktos, pieprasītu rezultātus un sodītu atbildīgos par klajo vilcināšanu, prokuratūra dažādos līmeņos aprobežojās ar formālu sūdzību izskatīšanu. Visās atbildēs uz cietušā sūdzībām tika konsekventi noraidīti argumenti par bezdarbību, un policijas lēmums par lietas izbeigšanu tika atzīts par likumīgu. Augstāks prokurors pat norādīja, ka, lai gan ekspertīze apstiprina viltojuma faktu, pierādījumu kopums neesot bijis pietiekams, lai kādu personu sauktu pie atbildības.

     Šis arguments ir absurds,jo:

1. Policija neveic izmeklēšanu, lai savāktu pierādījumus.
2. Tā kā izmeklēšana netiek veikta, jauni pierādījumi netiek iegūti.
3. Prokuratūra attaisno lietas izbeigšanu, jo... trūkst pierādījumu, kurus policijai bija pienākums savākt, bet tā to nedarīja.

     Šajā vairāk nekā piecus gadus ilgajā epopejā pie atbildības par klaju nolaidību un lietas novilcināšanu nav saukts neviens izmeklētājs, neviens policijas priekšnieks un neviens uzraugošais prokurors. Sistēma ir pasargājusi pati sevi, upurējot cietušā tiesības.

✔️ Šis gadījums nav unikāls. Tā ir sistēmiska problēma, kas grauj sabiedrības uzticību tiesībsargājošajām iestādēm. Saeima šā gada 20. novembrī, ģenerālprokurora amatā ir apstiprinājusi Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroru Armīnu Meisteru. Mēs paužam patiesu cerību, ka jaunais ģenerālprokurors spēs ne tikai runāt par likuma varu, bet arī reāli lauzt šo gadiem iestrādāto formālisma un savstarpējās atbildības piesegšanas praksi. Ir nepieciešama nevis formāla uzraudzība "ķeksītim", bet reāla kontrole un neizbēgama atbildība amatpersonām, kuru nolaidības dēļ noziedznieki paliek nesodīti.

✔️ Ko šī pieredze māca citiem cietušajiem? Negaidiet! Ja redzat, ka jūsu kriminālprocess netiek virzīts – rīkojieties! Tiesiskā valstī nav pieļaujama situācija, ka policijas "tūļāšanās" dēļ noziedznieki izsprūk no soda. Tāpēc mūsu ieteikums klientiem un ikvienam, kurš nonācis līdzīgā situācijā, ir skarbs, bet patiess - sūdzieties prokuratūrai par policijas bezdarbību. Sūdzieties regulāri – kaut vai katru mēnesi. Tikai pastāvīgs, neatlaidīgs un juridiski pamatots spiediens spēj piespiest šo inerto sistēmu kustēties. Diemžēl cīņa par taisnīgumu šodien prasa no cietušā ne tikai pacietību, bet arī aktīvu un nerimstošu cīņu par savām tiesībām.