2024. gada 15. februārī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru atzina, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei.

Satversmes tiesa šajā lietā vērtēja Imigrācijas likuma pārejas noteikumu atbilstību Satversmē ietvertajam tiesiskās paļāvības un tiesiskās vienlīdzības principam, kā arī tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu valsts drošības aspektā, Satversmes tiesa norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši šobrīd, kad norisinās Krievijas

Federācijas izvērstais karš Ukrainā. Tāpat minētajā Spriedumā tika ņemts vērā tas, ka jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievija ar savām izaicinošajām un agresīvajām militārajām un

hibrīdajām aktivitātēm. Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija. Savukārt personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, jo kļuvušas par šīs valsts pilsoņiem.

Pilsonība dod personai tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti. Satversmes tiesa norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus valsts drošības riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai uz tiem reaģētu.

Tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti un apstrīdētā norma nodrošina to, ka tās pilsoņi Latvijas teritorijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar nepieciešamību mazināt drošības riskus un vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību.

Satversmes tiesa jo īpaši uzsvēra, ka latviešu valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Latvijas valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu – latviešu valodu. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums, kas vērsts uz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu. Tas ir vērsts arī uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veidojot sociālās saiknes, strādājot un iesaistoties ikdienas saziņā ar citiem cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, tādējādi

respektējot citu personu tiesības saziņā lietot valsts valodu.

Satversmes tiesa secināja arī to, ka gadījumā, ja persona nav izpildījusinormatīvajos aktos noteiktās prasības, lai iegūtu tiesisku pamatu turpināt uzturēties Latvijā, attiecībā uz to var tikt izdots izbraukšanas rīkojums vai secīgi lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Šādas sekas var iestāties tikai tad, ja persona pati savā labā nerīkojas, bet samierinās ar tiesību normās paredzētajām sekām. Šāda nostāja liecina par to, ka persona nav sevišķi ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā.

Satversmes tiesa atzina, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts drošību.

Minētais spriedums ir ļoti interesanta lasāmviela gan no vēsturiskā, gan no nacionālā aspekta, un to ir iespējams izlasīt šeit - https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-conte...iedums.pdf .