✔️ Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums (Lieta Nr. SKA-61/2025) ievieš būtiskas korekcijas izpratnē par darba laika uzskaiti specifiskos apstākļos. Lai gan spriedums tiešā veidā skar aviācijas nozari, tā atziņas par faktisko pienākumu veikšanu pretstatā formālām darba laika definīcijām ir brīdinājuma signāls ikvienam darba devējam, kurš paļaujas uz standartizētām procedūrām, ignorējot realitāti "uz zemes". Senāts 2025. gada 23. decembrī pieņēma spriedumu strīdā starp Latvijas Aviācijas arodbiedrību un Valsts darba inspekciju (VDI), kurā kā trešās personas pieaicinātas AS "Air Baltic Corporation" un AS "Aviation Crew Resources". Lietas pamatā bija strīds par to, vai pilotu pavadītais laiks, veicot specifiskas procedūras pirms un pēc lidojuma (t.sk. ārvalstu lidostās), ir uzskatāms par darba laiku. Zemāk aplūkojam trīs kritiskas atziņas, kas izriet no šī nolēmuma un kurām jāpievērš uzmanība.

✔️ Viens no būtiskākajiem arodbiedrības panākumiem šajā lietā ir Senāta norāde, ka zemākas instances tiesa kļūdījās, automātiski pielīdzinot dažādas pēc-lidojuma aktivitātes vienkāršai "ceļā pavadītā laika" kategorijai. Konkrētajā gadījumā pilots (Persona B) Telavivas lidostā pēc reisa beigām bija spiests uzraudzīt lidmašīnas tīrīšanu un bagāžas izkraušanu, pavadīt apkalpi cauri drošības zonai, kā arī iziet laikietilpīgu pasu kontroli. Senāts kritiski norādīja: fakts, ka lidojums ir beidzies, nenozīmē, ka ir beidzies darbs. Ja darbinieks veic pienākumus darba devēja labā (uzrauga tīrīšanu) vai pilda obligātas procedūras, bez kurām nav iespējams atstāt darba vietu (drošības zonas šķērsošana, specifiska pasu kontrole), tas pirmšķietami ir uzskatāms par darba laiku. Juridiskais secinājums: Darba devēji nevar paslēpties aiz "standarta laika normām" (piemēram, 20 minūtes pēc lidojuma), ja faktiskie apstākļi, piemēram, lidostas drošības prasības vai specifiski uzdevumi, prasa ievērojami vairāk laika.

✔️ Vienlaikus Senāts noraidīja arodbiedrības mēģinājumu paplašināt darba laika jēdzienu uz laiku, kas pavadīts ceļā no viesnīcas uz lidostu (t.s. "pozicionēšana"). Tiesa uzsvēra vairākus kumulatīvus kritērijus, lai laiku atzītu par darba laiku - darbiniekam jābūt darbā, ir jābūt darba devēja rīcībā un ir jāveic darbs vai jāpilda pienākumi. Senāts atzina: ja darbinieks tiek transportēts no viesnīcas uz lidostu un šajā laikā faktiski neveic darba pienākumus (piemēram, negatavo dokumentāciju), šis laiks nav darba laiks, pat ja transportu organizē darba devējs. Šī atziņa uzliek smagu pierādīšanas nastu darbiniekiem. Lai "ceļš uz darbu" komandējuma laikā tiktu apmaksāts, darbiniekam ir jāpierāda, ka viņš šajā laikā nevarēja "brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm".

✔️ Spriedums satur asu kritiku Valsts darba inspekcijas un zemāko tiesu pieejai, kas mēģināja novelt atbildību uz civiltiesisku strīdu risināšanu. Senāts atgādināja: VDI nav tikai "pastkastīte" sūdzībām. Ja pastāv strīds par faktiem (piemēram, cik ilgi faktiski notika pasu kontrole), VDI ir pienākums šos faktus pārbaudīt, izmantojot savas plašās pilnvaras (apsekošana, informācijas pieprasīšana), nevis vienkārši ieteikt darbiniekam vērsties tiesā.

✔️ Šis spriedums ir skaidrs signāls, ka darba laika uzskaites sistēmas, kas balstītas uz "plānoto", nevis "faktisko" laiku, ir juridiski ievainojamas.

• Darba devējiem: Jāpārskata iekšējās procedūras. Ja darbiniekam pēc maiņas beigām ir jāveic obligātas darbības (jānodod aprīkojums, jāuzrauga procesi, jāiziet specifiskas pārbaudes), tas ir jāapmaksā.
• Darbiniekiem un arodbiedrībām: Senāts ir atvēris durvis detalizētai faktisko apstākļu pārbaudei, taču prasa konkrētus pierādījumus par katru strīdus minūti. Vispārīgas atsauces uz "darba devēja rīkojumiem" vairs nedarbojas.