Sabiedrībā plašu rezonansi un emocionālas diskusijas neizbēgami izraisa gadījumi, kad tiek nošauti mājas (istabas) dzīvnieki, īpaši suņi. Šādi notikumi atklāj dziļu juridisku un ētisku konfliktu starp divām fundamentālām, sabiedrībā augstu vērtētām tiesībām: no vienas puses, cilvēces morālo un likumā nostiprināto pienākumu aizsargāt dzīvniekus pret cietsirdību, un, no otras puses, personas neatņemamām tiesībām aizstāvēt savu dzīvību, veselību un īpašumu no reāla apdraudējuma. Šis saspīlējums starp dzīvnieku labturību un cilvēka drošību veido sarežģītu juridisko ainavu, kurā katra situācija ir jāvērtē, balstoties uz niansētu normatīvo aktu un tiesu prakses analīzi.

     Latvijas tiesību sistēmas pamatā ir princips, ka jebkura dzīvnieka nogalināšana ir prezumējami prettiesiska, ja vien nav pierādāms kāds no likumā skaidri definētajiem izņēmuma gadījumiem. Šo principu nostiprina divi galvenie normatīvie akti. Dzīvnieku aizsardzības likums kalpo par stūrakmeni visam dzīvnieku aizsardzības regulējumam. Tā preambulā ir deklarēts, ka "nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt". Likuma 4. panta pirmā daļa tieši aizliedz cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, un kā pirmo cietsirdības izpausmi min "dzīvnieka nogalināšanu, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus". Šī norma nosaka, ka pierādīšanas nasta par rīcības tiesiskumu gulstas uz personu, kas dzīvnieku ir nogalinājusi. Tai ir jāspēj pamatot, ka tās rīcība atbilst kādam no likumā paredzētajiem izņēmumiem. Krimināllikuma 230. pants paredz kriminālatbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots.

      Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 6. punkts atļauj nogalināt dzīvnieku, "kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību. Tiesu prakse liecina, ka šīs normas piemērošanai ir nepieciešami objektīvi pierādījumi par reālu, tiešu un nepastarpinātu uzbrukumu. Lietā Nr. SKK-359/2018 tiesa, izvērtējot pierādījumus, secināja, ka "suns nav uzbrucis apsūdzētajam", un tādēļ noraidīja argumentu par pašaizsardzību, atzīstot personas rīcību par prettiesisku. Tas demonstrē, ka subjektīvas bailes, aizkaitinājums vai potenciāls, bet nerealizējies apdraudējums nav pietiekams pamats, lai atsauktos uz šo izņēmumu. Savukārt Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 3. punkts nosaka, ka nogalināšanas aizliegums neattiecas uz medībām. Šī norma ir jāskata kopsakarā ar Medību likumu, lai noteiktu, vai konkrēta suņa nošaušana var tikt kvalificēta kā tiesiska medību procesa sastāvdaļa.

     Medību likums paredz specifisku gadījumu, kad mājas (istabas) dzīvnieka nonāvēšana var būt tiesiska. Medību likuma 3. panta otrās daļas 3. punkts nosaka, ka medībām ir pielīdzināma "klaiņojošu mājas (istabas) dzīvnieku nonāvēšana medību platībās, izmantojot medību šaujamieročus un ievērojot dzīvnieku aizsardzību reglamentējošos starptautiskos līgumus un citus normatīvos aktus". Šī norma piešķir medniekam īpašas pilnvaras, taču tās ir ierobežotas ar vairākiem būtiskiem nosacījumiem:

1.     Dzīvnieka statuss: Dzīvniekam ir jāatbilst "klaiņojoša dzīvnieka" definīcijai. Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. pantu, par tādu uzskatāms "bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks". Juridiski ir apšaubāmi, vai suns, kurš ir tikai īslaicīgi aizklīdis no mājām, ir identificējams (piemēram, ar mikročipu) un kura īpašnieks ir zināms vai noskaidrojams, atbilst šai definīcijai.

2.     Darbības vieta: Nonāvēšana drīkst notikt tikai "medību platībās", kas definētas kā medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīga un medībām izmantojama platība.

3.     Līdzekļi: Jāizmanto medību šaujamieroči, kas nozīmē, ka darbību var veikt tikai persona ar mednieka apliecību un ieroča glabāšanas atļauju.

     Papildus pašaizsardzībai pret uzbrukumu cilvēkam, likumdošana paredz arī tiesības aizsargāt savu īpašumu. Šī tiesiskā argumentācija balstās uz divu likumu normu kopsakaru, kas ir plašāka nekā Dzīvnieku aizsardzības likumā noteiktais. Ieroču aprites likuma 65. panta ceturtās daļas 4. punkts atļauj personai pielietot šaujamieroci "kā galējo līdzekli (...), lai padarītu nekaitīgu dzīvnieku, kas apdraud cilvēka dzīvību, veselību vai mantu". Šī norma ir būtiska, jo tā paplašina aizsardzības objektu loku, iekļaujot ne tikai personu, bet arī tās īpašumu (piemēram, mājputnus, mājlopus). Civillikuma 2368. pants papildina šo regulējumu no civiltiesiskā viedokļa, nosakot, ka personai nav jāatlīdzina zaudējumi dzīvnieka īpašniekam, ja tā, "aizsargādamies no sveša kustoņa vai dzīvnieka, kas viņam uzbrūk vai kaitē viņa lietām, kad viņam nav cita aizsardzības līdzekļa, to nogalina vai ievaino".

       Pat ja personas rīcība formāli atbilst Krimināllikuma 230. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvam, tā var tikt atzīta par tiesisku, ja tā izdarīta galējās nepieciešamības apstākļos. Krimināllikuma 32. pants definē galējo nepieciešamību kā darbību, kas izdarīta, lai novērstu kaitējumu, ja šo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Lai piemērotu šo pantu, jākonstatē divi obligāti nosacījumi. 1. Subsidiaritātes princips: Šaušana ir bijusi vienīgais iespējamais līdzeklis apdraudējuma novēršanai. Ja pastāvēja citas, mazāk kaitīgas alternatīvas (piemēram, dzīvnieka aizdzīšana, speciālo dienestu izsaukšana un sagaidīšana), šis nosacījums nav izpildīts. 2. Proporcionalitātes princips: Radītais kaitējums (suņa dzīvības atņemšana) ir jāsalīdzina ar novērsto kaitējumu (cilvēka veselības vai dzīvības, vai mantas saglabāšana). Šis ir sarežģīts vērtību salīdzinājums, kurā tiesai ir plaša rīcības brīvība.

     Līdzīga situācija ir analizēta arī tiesu praksē (Lieta Nr. SKK-359/2018). Šajā lietā persona tika atzīta par vainīgu un sodīta pēc Krimināllikuma 230. panta pirmās daļas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kā rezultātā tas gāja bojā. Apsūdzētā aizstāvība balstījās uz argumentu, ka rīcība bijusi tiesiska, jo tā atbilda gan Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 6. punktā paredzētajai pašaizsardzībai, gan Krimināllikuma 32. pantā definētajai galējai nepieciešamībai. Tomēr tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, šos argumentus noraidīja. Izšķirošais elements tiesas spriedumā bija faktoloģisks konstatējums: "suns nav uzbrucis apsūdzētajam". Tā kā nebija pierādīts reāls un tiešs uzbrukums, kas apdraudētu personas veselību vai dzīvību, tiesa secināja, ka nav juridiska pamata atsaukties uz pašaizsardzības izņēmumu. Līdz ar to suņa nošaušana tika kvalificēta kā prettiesiska un cietsirdīga rīcība. Šis spriedums nostiprina fundamentālu principu: lai atsauktos uz pašaizsardzību, ir nepieciešami objektīvi pierādījumi par reālu un notiekošu uzbrukumu. Personas subjektīvās izjūtas, bailes vai aizkaitinājums, ko var izraisīt, piemēram, skaļa riešana vai agresīva poza, nav pietiekams pamats letālas vardarbības pielietošanai pret dzīvnieku. Rīcībai ir jābūt vērstai uz reāla uzbrukuma atvairīšanu, nevis uz dzīvnieka sodīšanu par tā uzvedību.

     Piemērojot iepriekš izklāstīto normatīvo regulējumu un tiesu prakses atziņas, ir iespējams veikt detalizētu juridisko analīzi par Bauskas novada Brunavas pagastā notikušo incidentu, kurā mednieks nošāva trīs suņus, kas piederēja uzņēmējam Modrim Konovalovam. Šī analīze balstās uz publiski pieejamo informāciju, kas atspoguļota plašsaziņas līdzekļu publikācijās. Lai izvērtētu mednieka rīcības tiesiskumu, ir jāatbild uz vairākiem juridiski būtiskiem jautājumiem.

     Vai suņi bija "klaiņojoši" Medību likuma izpratnē? Maz ticams. Medību likuma 3. pants atļauj nonāvēt "klaiņojošus" dzīvniekus medību platībās. Tomēr Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. pants definē klaiņojošu dzīvnieku kā tādu, kas palicis "bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības". Konkrētajā gadījumā suņiem bija īpašnieks, tie bija identificējami ar mikročipiem (kas tika nolasīti pēc nošaušanas), un tie bija tikai īslaicīgi aizklīduši. Līdz ar to šo suņu kvalificēšana kā "klaiņojošu" ir juridiski ļoti apšaubāma, un Medību likuma norma, visticamāk, nav piemērojama. Mednieka rīcības tiesiskums ir jāvērtē pēc citiem kritērijiem.

     Vai pastāvēja tiešs un reāls apdraudējums?  Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, gan mājas īpašniece, gan pašvaldības policijas darbinieki liecināja par suņu agresīvu un apdraudošu uzvedību, tomēr reāls uzbrukums netika pierādīts. No publiski pieejamās fotogrāfijas ir redzams, ka nošautie suņi mierīgi sēž blakus nokostajai stirnai un nevienam neuzbrūk. Abiem suņiem ir mierīgs sēdus stāvoklis, un nevienam no tiem nav skaidri redzamu agresijas pazīmju, piemēram, atņirgtu zobu, vai uzbrukuma pozas. Viņi abi skatās tieši uz priekšu, kas varētu liecināt par modrību vai vienkārši interesi par to, kas notiek viņu priekšā.

     Vai bija iestājusies galējā nepieciešamība (KL 32. pants)? Lai piemērotu Krimināllikuma 32. pantu, ir jāpierāda, ka novērstais kaitējums (potenciāls smags miesas bojājums vai pat nāve cilvēkam) ir lielāks nekā radītais kaitējums (trīs suņu dzīvības atņemšana). Cilvēka dzīvība un veselība viennozīmīgi tiek vērtēta augstāk par dzīvnieka dzīvību. Tādēļ, ja izmeklēšanā tiks gūti neapgāžami pierādījumi, ka suņu uzbrukums cilvēkam bija nenovēršams un tūlītējs, galējās nepieciešamības institūta piemērošana būtu iespējama. Tomēr, ja izrādīsies, ka situāciju bija iespējams deeskalēt vai kontrolēt ar citiem līdzekļiem, šis arguments zaudēs spēku. Turklāt, varbūt pietiktu neitralizēt tikai vienu, visagresīvāko suni, lai izjauktu bara dinamiku un likvidētu tūlītējo apdraudējumu. Visu trīs suņu, tostarp četrus mēnešus veca kucēna, nošaušana var tikt uzskatīta par nesamērīgu spēka lietošanu. Aizstāvībai būtu jāpierāda, ka katra suņa atsevišķa neitralizēšana bija nepieciešama, lai pilnībā novērstu draudus, kas varētu būt sarežģīti.

     Veiktā normatīvo aktu un tiesu prakses analīze ļauj izdarīt secinājumus gan par vispārējiem principiem, kas regulē suņu nošaušanu Latvijā, gan sniegt argumentētu juridisko vērtējumu par konkrēto "Modra olu" gadījumu. Mednieka rīcība, nošaujot suni, var tikt atzīta par tiesisku tikai tad, ja tā atbilst šauram un stingri definētam kritēriju kopumam. Jebkuras līdzīgas situācijas izvērtēšanai ir jāatbild uz šādiem kontroljautājumiem:

1.     Vai pastāv tiešs, reāls un aktuāls uzbrukums vai apdraudējums? Apdraudējumam ir jābūt vērstam vai nu pret cilvēka veselību un dzīvību (Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 6. punkts), vai pret mantu (Ieroču aprites likums un Civillikums). Tam ir jābūt objektīvi pierādāmam, nevis balstītam uz subjektīvām bailēm.

2.     Vai darbība notiek apdraudējuma laikā, lai to novērstu, nevis pēc tam kā sods? Laika faktors ir izšķirošs. Ja apdraudējums ir beidzies (piemēram, suns ir nomierinājies vai bēg), letāla spēka lietošana ir prettiesiska atriebība.

3.     Vai ir izvērtēti un nav pieejami citi, mazāk kaitīgi līdzekļi? Šaušana ir atļauta tikai kā galējais līdzeklis. Ja bija reāla iespēja un laiks pagaidīt specializēto dienestu ierašanos, aizdzīt dzīvnieku vai citādi novērst briesmas bez nogalināšanas, rīcība būs prettiesiska.

4.     Vai rīcība ir samērīga ar apdraudējuma līmeni? Pielietotajam spēkam ir jābūt proporcionālam draudu nopietnībai. Ja apdraudējumu var novērst, piemēram, ievainojot vai neitralizējot tikai vienu no vairākiem dzīvniekiem, visu dzīvnieku nošaušana var tikt atzīta par nesamērīgu.

5.     Ja darbība notiek medību platībā, vai suns atbilst "klaiņojoša" dzīvnieka statusam? Medību likuma specifiskā norma ir piemērojama tikai attiecībā uz dzīvniekiem bez īpašnieka un pajumtes, nevis uz īslaicīgi aizklīdušiem mājdzīvniekiem.

      Sniedzot juridisko vērtējumu par mednieka rīcību konkrētajā gadījumā, ir jāuzsver, ka galīgais lēmums būs atkarīgs no kriminālprocesā noskaidrotajiem un pierādītajiem faktiem. Tomēr, balstoties uz publiski pieejamo informāciju, var izdarīt provizoriskus secinājumus, ka prokuratūra un tiesa, visticamāk, rūpīgi vērtēs, vai bija nepieciešams nošaut visus trīs suņus, ieskaitot četrus mēnešus vecu kucēnu. Aizstāvībai būs jāspēj argumentēti pamatot, kāpēc visa bara neitralizēšana bija vienīgais efektīvais veids, kā pilnībā novērst apdraudējumu, un kāpēc nebija iespējams aprobežoties ar viena vai divu, acīmredzami agresīvāko, suņu neitralizēšanu. Turklāt, aizstāvības pozīciju pasliktina arī apstāklis, ka no publiski pieejamās fotogrāfijas ir redzams, ka nošautie suņi mierīgi sēž blakus nokostajai stirnai un nevienam neuzbrūk.

      Ja izmeklēšanā apstiprināsies, ka letālais spēks tika pielietots brīdī, kad tūlītējas briesmas bija beigušās un situācija bija nostabilizējusies, mednieka rīcība zaudē pašaizsardzības un galējās nepieciešamības juridisko pamatojumu. Tādā gadījumā tā no aizsardzības akta transformējas par prettiesisku atriebību – par darbību, kas vērsta nevis uz draudu novēršanu, bet gan uz dzīvnieka sodīšanu. Šāda rīcība jau ir kvalificējama pēc Krimināllikuma pantiem, kas paredz atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku.